Tīnis iemīlējies! Kas notiek jauniešu pirmajās attiecībās

Vai tad kaut kas ir mainījies? Joprojām popmūziķi dzied par nelaimīgu un laimīgu mīlestību, satikšanos un šķiršanos. Par to, ka jūtas šajā virpulī neveikli, nepārliecināti, izmisuši, satriekti, priecīgi un iedvesmoti.

Vairāk par tēmu raksta Sjūzena More, emeritētā psiholoģijas profesore no Austrālijas, portālā "The Psychologist", kura šos jautājumus kopā ar līdzautoriem aplūkojusi grāmatā par pusaudžu seksualitāti ("Sexuality in Adolescence: The Digital Generation"). Kā piemēri te piesaukti pētījumi par jauniešiem Austrālijā un Amerikā, tomēr daudzi virzieni ir kopīgi ar jauniešiem Eiropā.

ASV veikts pētījums (National Longitudinal Study of Adolescent Health (Add Health)), kurā piedalījās tūkstošiem jauniešu vecumā no septītās līdz 12. klasei, rāda, ka 80 procentiem jauniešu, kuriem ir 14 un vairāk gadu, bijušas romantiskas attiecības, tostarp – nelielai daļai (diviem līdz trim procentiem) – bijušas viendzimuma attiecības (Carver et al., 2003; Grieger et al., 2014). Daudzas no šīm attiecībām bija īslaicīgas, īpaši jaunākiem pusaudžiem, bet ievērojama daļa bija ilgusi gadu vai vairāk. Vairumā gadījumu vecāki bija satikuši sava bērna partneri vai jaunieši bija kādam stāstījuši par savām romantiskajām attiecībām (e.g. Moore et al., 2012) – tātad tas nebija izdomājums.

Tas, ka ir tik ierasti pusaudzim būt romantiskās attiecībās, nozīmē, ka tie jaunieši, kuriem nav otras pusītes, var justies "atšķirīgi" (Scanlan et al., 2012). Ņemot vērā, ka jaunieši vairāk vēlas līdzināties vienaudžiem un izjūt emocionālu spiedienu, ja romantisko attiecību nav, tie, kuriem to nav, var justies vientuļi vai neiederīgi. Piemēram, kādā jauniešu tīmekļvietnē anonīma jauna sieviete jautā: "Man nekad nav bijis puiša vai draudzenes. Vai jums liekas, ka ar šādu cilvēku, ar kuru citi negrib satikties, kaut kas nav labi? Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka esmu neglīta. Tomēr es neesmu resna. Kas ar mani nav kārtībā?"

Citā padomu vietnē kāds jauneklis līdzīgi jautā, kāpēc viņš atšķiras: "Man ir 21 gads, un man nekad nav bijis draudzenes. Lielākajai daļai manu draugu ir attiecības. Es jūtos nomākts, un šķiet, ka man nekad nebūs draudzenes. Ko man darīt? Esmu dažas sev tīkamas meitenes aicinājis uz randiņu, bet viņas atteica."

Protams, ne katrs jaunietis interesējas par romantiskām attiecībām. Daži uzskata, ka nav tām gatavi, citi vēlas koncentrēties uz studijām vai sportu, vēl kādus vairāk vilina vienkārši sekss, īslaicīga pieķeršanās. Tomēr lielākā daļa pusaudžu savu seksuālo dzīvi sāk romantiskās attiecībās, un parasti iesaistīšanās tajās pusaudža gados ir attīstībai piemērota un veselīga (Collins et al., 2009).

Iemīlēšanās ir emocionāls satricinājums jebkurā vecumā, bet pusaudžiem jūtas, visticamāk, būs vēl grūtāk savaldīt. Viņu ķermenis un smadzenes nobriest tādā ātrumā, kāds nav pieredzēts kopš bērnības! Notiek augšanas sprints, sekundāro dzimumpazīmju attīstība, un jauniešu izskats mainās no bērna uz pieaugušā veidolu. Var būt fiziska neveiklība augšanas asinhronisma dēļ; jaunieši var justies apmulsuši par sava ķermeņa seksualizāciju vai just, ka neatbilst (nereāliem) ķermeņa ideāliem. Pusaudžiem viss nenobriest vienlaikus, tādēļ rodas neatbilstība starp fizisko, emocionālo un kognitīvo attīstību. Piemēram, var būt jau pieauguša cilvēka izskats, palielinājusies dzimumtieksme, vienlaikus smadzenes vēl nav pilnībā nobriedušas lēmumu pieņemšanai un uzvedības un emociju pašregulācijai. Smadzeņu "izpildfunkcijas" apgabals – prefrontālā garoza – ir viens no pēdējiem smadzeņu apgabaliem, kas pilnībā nobriest, parasti aptuveni divdesmit gados (Petanjek et al., 2011). Tāpēc pusaudžu vecums kļūst par laiku, kad ir samazināta prefrontālās garozas kontrole, un tādēļ pieaug iespēja, ka jaunietis uzņemas risku un pieņem nepareizus lēmumus, jo īpaši vidē, kur ir liels kārdinājums gūt tūlītēju labsajūtu, piemēram, romantiskās un seksuālās situācijās (Braams et al., 2015; Suleiman & Harden, 2016).

Hormonālās izmaiņas, kas izraisa smadzeņu un ķermeņa attīstību, ir ļoti saistītas ar intensīvām seksuālās pievilcības un iemīlēšanās sajūtām. Testosterons un estrogēns – vīriešu un sieviešu dzimuma hormoni – ir saistīti ar paaugstinātu seksuālo tieksmi, savukārt hormoni oksitocīns un vazopresīns ir saistīti ar pieķeršanos un saistīšanos. Pubertātes laikā šo organismā cirkulējošo dzimumhormonu daudzums krasi palielinās. Meitenēm olnīcas kāpina estrogēna ražošanu sešas reizes, bet zēniem sēklinieki ražo 20 reizes vairāk testosterona!

Abu dzimumu pārstāvjiem asinsritē cirkulē vīrišķie un sievišķie hormoni, taču pusaudžu gados zēniem testosterona līmenis kļūst par 20 līdz 60 procentiem augstāks nekā meitenēm, savukārt viņām augstāks ir estrogēna līmenis – par 20 līdz 30 procentiem. Šiem hormoniem ir spēcīga ietekme uz garastāvokli un libido. Hormonālais kokteilis ietekmē jauniešu seksuālo pievilcību, bet viņi nav pieraduši pie sajūtām, ko rada straujās hormonālās svārstības. Tas var izraisīt negatīvāku noskaņojumu un lielākas garastāvokļa svārstības (Buchanan et al., 1992). Emocijas, kas pārņem iemīlēšanās vai iekāres dēļ, var būt mulsinošas, dažiem pat nepārvaramas (Temple-Smith et al., 2016).

Iemīlēšanās saistīta ne tikai ar dzimumhormoniem. Ortigva un viņa kolēģi (2010) izmantoja smadzeņu attēlveidošanas iespējas, lai parādītu, ka, cilvēkam iemīloties, 12 smadzeņu apgabali darbojas tandēmā, lai atbrīvotu eiforiju izraisošas ķīmiskās vielas, piemēram, dopamīnu, adrenalīnu un serotonīnu. Adrenalīns ir stresa hormons, kas izraisa svīšanu, sirdsklauves un sausu muti, – tikai uzmetot aci jaunajai mīlestībai, var rasties šādas ķermeņa sajūtas. Dopamīns stimulē vēlmes un patīkamas sajūtas, un tas ir aprakstīts kā "labas pašsajūtas" hormons, kura iedarbība ir līdzīga narkotikai kokaīnam. Arī Fišers u. c. (2006) atklāja iemīlējušos pāru smadzenēs paaugstinātu dopamīna līmeni. Savukārt citi pētnieki (Marazziti un Canale, 2004) aplūkoja serotonīna līmeni asinsritē šādiem pāriem un cilvēkiem ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem. Viņu secinājums – tā līmenis bija paaugstināts abās grupās līdzīgi. Tas lika secināt, ka serotonīna līmenis ir saistīts ar pastāvīgām domām par mīļoto, kas ir raksturīgi "mīlestības ķertajiem".

Savukārt Brends un viņa kolēģi (2007) noskaidroja, ka pusaudžiem, kuri bija iemīlējušies, bija augstāki rezultāti nekā kontroles grupai šādos rādītājos: nestabilas emocijas – vienā mirklī esi eiforisks, nākamajā – izmisumā. Iemīlējušos pusaudžu dienasgrāmatu ieraksti parādīja, ka viņiem ir pozitīvāks noskaņojums rītos un vakaros nekā kontroles grupā, īsāks laiks miegam, bet labāka miega kvalitāte, pazemināta miegainība dienas laikā un labāka koncentrēšanās dienas laikā.

Iemīloties ir jāpierod pie visām šīm dažādajām emocijām, garastāvokļa svārstībām, vajadzībām un vēlmēm. Tomēr, pateicoties savām romantiskajām attiecībām, pusaudžiem ir psiholoģiskas izaugsmes potenciāls, jo viņi iepazīst sevi un citus cilvēkus, gūst pieredzi, kā pārvaldīt jūtas, un attīsta tuvības prasmes. Viņi saskaras arī ar jauniem riskiem un izaicinājumiem. Šie pusaudžu romantisko attiecību pozitīvie un negatīvie aspekti aplūkoti turpinājumā.

Pusaudžu romantiskās attiecības, gan īstermiņā, gan ilgtermiņā, var pozitīvi ietekmē sevis iepazīšanu, piemēram, ietekmēt pašcieņu un uzskatu par savu pievilcību, pašvērtību, kā arī paaugstināt statusu vienaudžu grupā (Zimmer-Gembeck et al., 2001; 2004). Šīs attiecības var palīdzēt veidot mazāk emocionāli atkarīgas attiecības no vecākiem, kas ir neatkarīgas dzīves priekštecība. Ja starp jaunajiem partneriem valda siltums un tā ir droša vide abiem, šādas romantiskas attiecības palīdz veidot drošu vidi eksperimentiem ar seksualitāti, seksuālās orientācijas izzināšanai un eksperimentēšanai (Collins et al., 2009). Pusaudžu romantiskās attiecības savā ziņā ir pieaugušo intimitātes treniņu lauks, tas sniedz iespēju mācīties pārvaldīt spēcīgas emocijas, risināt konfliktus, vēstīt par savām un reaģēt uz partnera vajadzībām (Scanlan et al., 2012).

Tomēr romantiskām attiecībām var būt arī negatīvas sekas. Jaunieši var kļūt tik nošķirti no pārējiem, atsvešināties no draugiem un atbalsta vides, ka tas neveicina optimālu attīstību. Identitātes veidošanās var tikt apdraudēta, ja pusaudzis izslēdz partnerattiecībās attīstības iespējas, ja attiecības veicina neveselīga dzīvesveida izvēli vai iestājas agrīna grūtniecība.

Pusaudži var tikt pakļauti vardarbībai, nevēlamām vai piespiedu seksuālām aktivitātēm savās romantiskajās attiecībās (Mulford & Giordano, 2008). Turklāt zēni ziņo par vardarbīgu uzvedību tāpat kā meitenes. Kolinsa (2009) norādījusi, ka atkarībā no aptaujātās izlases 10 līdz 48 procenti pusaudžu vēstī par piedzīvotu fizisku agresiju un 25–50 procenti ziņo par psiholoģisku agresiju no sava romantiskā partnera puses, tostarp apvainojumiem un draudiem. Mūsdienās agresija un iebiedēšana notiek arī tiešsaistē, piemēram, ir zināms, ka atriebīgi bijušie partneri sociālajos tīklos dalās ar privātām fotogrāfijām vai informāciju, izraisot upurī apmulsumu, pazemojumu vai ko vēl ļaunāku.

Seksuāla piespiešana romantiskās attiecībās ir samērā izplatīta parādība. Nacionālajā aptaujā, kurā piedalījās vairāk nekā 2000 Austrālijas vidusskolas vecuma audzēkņu (10., 11. un 12. klase), atklājās, ka ceturtā daļa no tiem, kuri bija seksuāli aktīvi, bija piedzīvojuši nevēlamu seksu (Mitchell et al., 2014). Iemesli tam bija dažādi: bija pārāk iereibuši, lai pateiktu "nē" (49 procenti), nobijušies (28 procenti) vai izjutuši partnera spiedienu (53 procenti). Savukārt ASV veikts pētījums, kurā piedalījās vairāk nekā 750 studenšu, atklāja, ka gandrīz 50 procentiem sieviešu ir bijusi vismaz viena nevēlama seksa pieredze (Garcia et al., 2012). Arī nožēla par notikušu seksu nav nekas neparasts pusaudžu vidū (Skinner et al., 2008).

Vēl jaunieši piedzīvo nelaimīgu mīlestību un šķiršanos. Nelaimīgas mīlestības gadījumā fantāzijas par otru var būt intensīvas, gluži kā apsēstība, tas dažkārt noved pie nepareizas interpretācijas, ka jūtas ir abpusējas. Ārkārtējos gadījumos tas var izraisīt nepareizu uzvedību, piemēram, agresiju un vajāšanu (Leitz, Theriot, 2005), bet biežāk ciešanas tiek vērstas uz iekšpusi, veicinot depresiju un zemu pašvērtējumu, dažkārt – paškaitējumu.

Šķiršanās ir ļoti izplatīta pusaudžu romantiskajās attiecībās, kuras dažkārt var ilgt tikai dažas nedēļas. No lielas jauniešu izlases vecumā ap divdesmit Austrālijā un Honkongā 80 procenti bija piedzīvojuši šķiršanos (Moore et al., 2012). Šķiršanās sekas var būt vieglas vai smagas. Daži pusaudži ir vairāk neaizsargāti nekā citi. Vairāki pētījumi ir uzrādījuši romantiskas šķiršanās, kas saistītas ar depresiju, īpaši tiem, kuriem jau ir bijuši garastāvokļa traucējumi (Davila, 2008; Welsh et al., 2003). Mūsu 2012. gada pētījums rāda, ka 40 procenti dalībnieku jutās ļoti ievainoti pēc attiecību izjukšanas, lai gan lielākā daļa šķiršanās gadījumu bija pašu vai savstarpēji iniciēti. Šķiršanās bija satraucošāka, ja to ierosināja partneris, kā arī pusaudžiem, kas vairāk attiecībās "salīp", un tiem, kam ir nosliece uz negatīvu noskaņojumu.

Parasti laiks dziedē un pieredze māca. Zinātnieki (Connolly, McIsaac, 2009) pētīja šķiršanās gadījumus Kanādas pusaudžu vidū un atklāja, ka visbiežāk attiecību pārtraukšana ir saistīta ar šādiem iemesliem: neizjuta piederību, tuvību, nebija seksuālās saskaņas vai gribējās neatkarību. Citiem vārdiem sakot, jaunieši "virzījās tālāk", kad attiecības viņus neapmierināja, un šajā procesā, cerams, uzzināja vairāk par sevi un citiem.

Līdz ar briedumu cerības par attiecībām kļūst reālistiskākas un, cerams, spēcīgāka kļūst spēja izdarīt saprātīgu partnera izvēli, risināt sarunas ar partneriem un atgūties no attiecību neveiksmēm. Ir daži faktori, kas var palīdzēt jauniešiem izveidot pirmās romantiskās attiecības un pārdzīvot šķiršanos.

Agrīna seksuālā izglītība ir svarīga, ideālā gadījumā to gūst mājās un tad – skolas mācību programmā. Ir mazliet par vēlu šādu sarunu sākt jaunā cilvēka pirmā randiņa priekšvakarā. Izglītībai, kas ir kas vairāk par seksa mehānisma apspriešanu, bet kas uzsver savstarpējo cieņu, lēmumu pieņemšanu un piekrišanas nozīmi, vajadzētu palīdzēt jauniešiem pretoties iebiedēšanai attiecībās un piespiedu seksam. Skolas un kopienu programmas, kur akcents ir uz to, kas ir veselīgas romantiskās attiecības, kā atpazīt dzimumu stereotipus un uzlabot konfliktu risināšanas un komunikācijas prasmes, kā mazināt vardarbības pieņemšanu, var efektīvi samazināt vardarbību pusaudžu attiecībās (Foshee et al., 1998). Turklāt cieņpilnas vecāku savstarpējās attiecības ir kā modelis jauniešiem.

Ģimenes un vienaudžu diskusijas, kas normalizē pusaudžu romantiskās attiecības un šķiršanos, arī palīdz jauniešiem savas cerības padarīt reālistiskas. Dažiem pusaudžiem var būt nepieciešams papildu iedrošinājums, lai viņi uzturētu saikni ar saviem draugiem un vienaudžu grupu, kā arī turpinātu nodarboties ar sportu un hobijiem dzīves posmā, kad viņiem ir intensīvas romantikas attiecības. Bet ir svarīgi, lai viņi uzturētu šīs atbalsta saites, lai palīdzētu viņiem pretoties attiecībām, kas ir pārāk savstarpēji atkarīgas vai uzmācīgas. Kad šāda veida attiecības izjūk, ir lielāks ciešanu un depresijas risks.

Mūsdienu pasaulē svarīgs jautājums ir kiberdrošība, īpaši jauniešu vidū. Tādēļ gan vecākiem, gan jauniešiem jābūt zinošiem par drošību internetā. Turklāt seksuāla un cita satura ierakstus sociālajos tīklos vēlāk var izmantot, lai vajātu otru arī tad, kad attiecības jau pārtrauktas.

Rezumējot: pusaudžu romantiskās attiecības ar visiem to kāpumiem un kritumiem var veicināt jauniešu mācīšanos veidot tuvību. Lai gan vecāki nevar (un nedrīkst) pasargāt atvases no visām dzīves sagādātajām sāpēm un vilšanās reizēm, ir aizsargfaktori, kā var ierobežot nopietnu kaitējumu iespējamību no toksiskām partnerattiecībām vai satraucošas šķiršanās. Uzmanīga, laipna un cieņpilna audzināšana, spēcīgi draudzības tīkli un uz attiecībām vērsta seksuālā izglītība var palīdzēt pusaudžiem izbaudīt savus romantiskos piedzīvojumus un mācīties no tiem.