Bērns koda apģērbu – kādēļ tā un kā novērst?

Dažkārt vecākam bērnam izveidojas ieradums likt mutē apģērba apkakli vai piedurkni. Un viņš var sūkāt to tik cītīgi, ka izveidojas caurumi vai audums ātri nolietojas. Kāds varbūt var uztraukties – vai šāda uzvedība izraisīs vienaudžu un skolotāju kritiku, vai ka tā varētu būt saistīta ar kādām garīgās veselības vai attīstības problēmām. Portāls "Very Well Family" aplūkojis dažādus iemeslus, kādēļ bērnam var būt ieradums košļāt drēbes un kā viņam palīdzēt no tā atbrīvoties.

Mutes stimulācijai ir svarīga loma bērna attīstībā. "Bērni mēdz meklēt iespējas, kā nodarbināt mutes muskuļus, meklējot vienkāršākās sevis nomierināšanas un pašregulācijas metodes," saka Monāls Patels, ergoterapeits no Čikāgas. "Zīdaiņa un mazuļa vecumā bērni izmanto zīšanu un sūkšanu, lai apmierinātu ēstgribu un slāpes. Vēlāk var tās izmantot, lai sevi mierinātu, visbiežāk, izmantojot mānekli vai īkšķi.

Vēlākā vecumā daži bērni joprojām mēģina stimulēt muti un žokļus. "Viņi izvēlas pašu kontrolētu sevis nomierināšanas veidu," paskaidro Patels. Bērns, kurš meklē šādu veidu, var izvēlēties arī košļāt savu apģērbu – galu galā tas ir viegli pieejams.

Tas, ka tā ir dabiska un dziļi iesakņojusies uzvedība, nenozīmē, ka tā ir jāignorē, bērnam kļūstot vecākam. "Līdz trīs gadu vecumam bērni parasti pārstāj likt lietas mutē un šādā veidā tās izpētīt," saka Laura Grašova, licencēta bērnu klīniskā psiholoģe Ņujorkā, piebilstot: "Bet esmu redzējis, kā ceturtās un piektās klases skolēni liek mutē kreklu apkakles."

Grašova saka, ka kreklu košļāšana var būt nekaitīgs veids, kā bērns meklē maņu izmantošanas iespējas sevis nomierināšanai un spējai koncentrēties uz sevi. (Padomā, cik daudz pieaugušo košļā košļājamo gumiju vai košļā nagus, kad nervozē vai koncentrējas)

Tomēr ir gadījumi, kad apģērba košļāšana bērnu var ietekmēt negatīvi. "Svarīgākā atšķirība ir noteikt, vai drēbes sūkāšana vai košļāšana kavē atvases spēju piedalīties ikdienas gaitās vai rada bažas par drošību," norāda Patels. Piemēram, ja bērns košļājot sabojā skolas vai sporta formu, vai rodas aizrīšanās risks, tad vecāks vēlēsies iejaukties.

Ja liekas, ka bērna ieradums sūkāt vai košļāt apģērbu ir problemātisks, Grašovs iesaka ar atvasi runāt. Svarīgi sarunā nebūt nosodošam. Vispirms būtu svarīgi uzzināt, vai bērns apzinās savu rīcību un vai viņam ir kādi košļāšanas modeļi. "Centies bērnu nesamulsināt par viņa uzvedību vai kaunināt, ka viņš sabojā drēbes. Tad atvase var sākt domāt, ka ir slikts cilvēks vai nejēga," brīdina Grašovs. Tu taču nevēlies, lai bērnam par sevi veidotos tāds paštēls?

Bērni var nepiefiksēt savu ieradumu un viņi var sākt to apzināties, ja to nosauc vārdā un pievērš tam uzmanību.

Ja tavs bērns apzinās, ka košļā savas drēbes, pajautā viņam, vai viņš jūtas labi, darot to klasesbiedru priekšā. Vari arī sazināties ar sava bērna skolotāju vai aprūpētājiem, lai noskaidrotu, vai viņi pamana šo ieradumu un vai bērnu tāpēc kāds neķircina. Tas palīdzēs saprast, vai uzvedība ietekmē tava bērna sociālo dzīvi.

Varbūt, izvērtējot situāciju, tu pieņem, ka bērna ieradums košļāt savu apģērbu ir vienkārši pārejoša fāze nevis liela problēma. Tomēr, ja uzvedība traucē vai negatīvi ietekmē atvases ikdienas dzīvi, ir veidi, kā palīdzēt atbrīvoties no ieraduma.

Atpazīsti ierosinātājus

Varbūt ir noteiktas situācijas vai īpaši apstākļi, kuros bērns košļā apģērbu. Piemēram, vai viņš to mēdz darīt, kad tuvojas ēdienreize vai kad ir izsalcis? Vai tad, kad ir grūti koncentrēties skolas darbiem vai puzles likšanai? Varbūt tad, kad tuvojas sporta spēle vai pirms stundas pārtraukuma, kad viņš ir satraukts par attiecību veidošanu ar citiem (sociālo mijiedarbību)?

Ja tu uzzināsi, ka tava bērna ieradums saistīts ar kādiem konkrētiem faktoriem, iespējams, varēsi ietekmēt bērna uzvedību. Piemēram, ja viņam ir tendence košļāt apģērbu, kad viņš ir izsalcis, vari sagatavot viņam viegli pieejamas veselīgas uzkodas. Ja tas notiek, kad bērns ir nervozs, vari palīdzēt viņam apgūt stresa pārvaldīšanas metodes, piemēram, vēdera elpošanu.

Piedāvā alternatīvas

Bērns, kurš košļā savu apģērbu, meklē kādu stimulāciju mutei, tāpēc piedāvā viņam produktus, kas tieši tam paredzēti. Ir mīkstas, drošas košļājamās kaklarotas, ko bērns var grauzt vai košļāt.

Nereti palīdzēt var bērnu roku noslogošana, saka Grašovs. Vari pamēģināt piedāvāt bērnam mazu otu vai rotaļlietu, kas nodarbinātu rokas un novērstu uzmanību no refleksīvās apģērba likšanas mutē.

Konsultējies ar speciālistu

Ja uztrauc bērna ieradums, Grašovs iesaka vispirms aprunāties ar pediatru, kurš zinošs par bērnu attīstību: "Viņi varētu palīdzēt meklēt un atrast, kā risināt bērna grūtības koncentrēties vai noturēt uzmanību, saprast, kā bērns veido attiecības ar citiem, izzināt bērna attīstības un valodas veidošanās vēsturi un trauksmes līmeni."

Ja tavs bērns košļā neēdamas lietas, iespējams, ārsts vēlēsies veikt uzturvielu līmeņa pārbaudi, lai pārliecinātos, vai kaut kas nav ietekmējis atvases labsajūtu, piebilst Patels.

Pediatrs var nosūtīt pie kāda speciālista. Psihologs var palīdzēt, ja šķiet, ka pamatproblēma ir trauksme. Ergoterapeits var palīdzēt risināt bērna tā saucamās proprioceptīvās vajadzības, izmantojot tādus rīkus kā košļājamās rotaļlietas vai mutes motorikas vingrinājumus. Visbeidzot, zobārsts vai ortodonts var noskaidrot, vai uzvedībai ir fizisks iemesls, piemēram, sāpīga vieta mutē, ko bērns mēģina mazināt ar apģērba košļāšanu vai sūkšanu.

Nav nekā neparasta, ka bērni piedzīvo posmus, kad viņi sūkā vai košļā apģērbu. Daudzos gadījumos tas ir veids, kā viņi var meklēt iespēju stimulēt maņas vai rod mierinājumu, kad ir nedaudz saspringti. Parasti tā ir pārejoša fāze, kas nenodara lielu kaitējumu, izņemot dažas izstaipītas kreklu apkakles vai nobružātas piedurknes.

Tomēr ir gadījumi, kad apģērba košļāšanas ieradums var radīt bažas. Ir vērts kopā ar savu bērnu un, iespējams, arī ārstu izpētīt, kāpēc tas ir kļuvis par ieradumu un kas, šķiet, to izraisa. Izmantojot informāciju par to, kāpēc tavs bērns iesaistās šādā uzvedībā, ar empātisku pieeju alternatīvu izpētē, tu vari palīdzēt bērnam pārvarēt šo ieradumu, vienlaikus saglabājot viņa pašcieņu.