'Jutos vientuļš, tas deva siltuma sajūtu...' Jaunieša glābšana no narkotiku posta

Kādēļ jaunieši pamēģina psihotropās vielas, un kas liek to darīt atkārtoti? Kā vecākiem reaģēt un palīdzēt atvasei? Turpinājumā – vairāk par situāciju, ja vēl pietiek ar ārpusstacionāra atveseļošanos.

Jānis sarunā ar "Delfi" atceras, ka pirmoreiz "zāli" pamēģinājis 16 vai 17 gadu vecumā: "Tad kādu gadu to neatkārtoju, bet 17 un 18 gados atkal pamēģināju, un tad tas izgāja ārpus sliedēm – daudz par daudz. Darīju to, jo man īsti nepatika dzīvot savā realitātē."

Pusaudzis auga atbalstošā, sirsnīgā ģimenē. Sākumā viņš bija atklāts un pateica vecākiem, ka pamēģinājis kaut ko lietot, vecāki to pieņēma kā dēla eksperimentēšanu. Tomēr kādā brīdī viņš sāka slēpt, cik lieto. Un bija epizodes, kad vecāki pateica – stop, tas ir par daudz! "Es sāku dzīvot tehnikuma kopmītnēs, un vecākus izdevās gadu turēt ilūzijā, ka es vairs "ar to nenodarbojos". Kad atsāku dzīvot ar vecākiem, viņi mani pieķēra," atceras jaunietis.

Pieķēra vienu, otru, jau kuru reizi... pa vidu meli. Pats Jānis arī saprata, ka nespēj apstāties, un tas laimes brīdis, kad narkotiku iedarbība ir visspēcīgākā, vienmēr likās par īsu. Pīpēja "zāli" jau vairākas reizes dienā. Līdz 2020. gada 4. augustā, pēc Jāņa vārdiem: "Es savā dzīvē "zāli" pīpēju pēdējo reizi dzīvē. Mamma pieķēra mani jau kuru reizi. Arī agrāk bijām runājuši, taču šoreiz saruna aizķēra vairāk. Palīdzēja divas lietas – es jau pats biju gatavs pārtraukt, biju sev iedevis "spērienu pa dirsu", un tad vēl to saņēmu no mammas. Otrs – man aizķērās viņas jautājums: kāpēc es to daru? Sapratu – manā dzīvē jau lietas kārtojas tā, kā es gribētu, es jau izeju no neziņas stāvokļa par sevi, bet tāpat turpinu pīpēt. Tajā brīdī sapratu, ka tas ir vienkārši stulbs ieradums, kas kā ar nazi jānogriež."

Pirms diviem gadiem Jānis kopā ar mammu Agnesi uzņēma video (tas redzams raksta beigās), kurā atskatās uz piedzīvoto. Tajā viņš stāsta: "Izkļūt no tukšuma sajūtas, kādēļ lietoju, pirmkārt palīdzēja sevis pieņemšana. Un mērķu izvirzīšana, kuriem ir laika limits. Jo, kad lieto, nedomā par nākotni. Bet tāds īsts lūzuma punkts bija, kad ieraudzīju, cik "sūdīgs" cilvēks esmu, kad lietoju, kad ir "lomkas".

Naktīs bija bezmiegs, aizmiegot rādījās murgi, pazuda apetīte, bija miegainība dienā, viegla aizkaitināmība. Depresīva noskaņa. Ļoti ilgu laiku likās, ka zālīte tam palīdz, dod dopingu."