Pieaugušo bērnu pārmetumi vecākiem: kāpēc nevaram aizmirst bērnības sāpes
Foto: Shutterstock
Droši vien būs grūti atrast vecākus, kuri nekad nav saņēmuši kādu pārmetumu vai kritiku no saviem pieaugušajiem bērniem par pagātni. Atcerēsimies slavenā psihoanalītiķa Zigismunda Freida atbildi uz pacienta jautājumu: "Kā kļūt par labu māti?" Viņš atbildēja: "Lai kā tu censtos, tev tomēr sanāks slikti." Tomēr daži uztur tuvas attiecības ar vecākiem, citi aprobežojas ar pieklājības zvaniem pa telefonu. Par to saruna ar psiholoģi psihoterapeiti Mildu Cibuļskaiti.

Ne katram izdodas negrimt bērnības pārdzīvojumus. Ja tos bieži atceras, ko ar to darīt?

Pirmkārt, vajadzētu saprast, ka ikviens pats ir atbildīgs par savām emocijām. Tāpēc pat tad, kad tās rodas no domas, ka mani vecāki nepareizi rīkojās, mani audzinot, vispirms pašam ir jāuzņemas atbildība – man jātiek galā ar šīm emocijām, šajā gadījumā – ar nožēlu. Ir arī svarīgi sev pajautāt, cik lietderīgi ir turpināt atgriezties un mēģināt noskaidrot, kas bērnībā ģimenē bija nepareizi.
Meklēt to, kas nebija labs, ir jēga tikai tam, lai saprastu, kā manis gūtā pieredze ietekmē manu domāšanu, emocijas un rīcību šodien. Ja kaut kas, ko es, iespējams, paņēmu no savas audzināšanas vai attiecībām ar vecākiem, šodien nomāc, varu pieņemt lēmumu savā dzīvē to mainīt.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!