Pieaugušo bērnu pārmetumi vecākiem: kāpēc nevaram aizmirst bērnības sāpes

Ne katram izdodas negrimt bērnības pārdzīvojumus. Ja tos bieži atceras, ko ar to darīt?

Pirmkārt, vajadzētu saprast, ka ikviens pats ir atbildīgs par savām emocijām. Tāpēc pat tad, kad tās rodas no domas, ka mani vecāki nepareizi rīkojās, mani audzinot, vispirms pašam ir jāuzņemas atbildība – man jātiek galā ar šīm emocijām, šajā gadījumā – ar nožēlu. Ir arī svarīgi sev pajautāt, cik lietderīgi ir turpināt atgriezties un mēģināt noskaidrot, kas bērnībā ģimenē bija nepareizi.
Meklēt to, kas nebija labs, ir jēga tikai tam, lai saprastu, kā manis gūtā pieredze ietekmē manu domāšanu, emocijas un rīcību šodien. Ja kaut kas, ko es, iespējams, paņēmu no savas audzināšanas vai attiecībām ar vecākiem, šodien nomāc, varu pieņemt lēmumu savā dzīvē to mainīt.

Aicinu arī padomāt – ja, tavuprāt, izturēšanās pret tevi tev kaitēja, vai vecāki apzināti darīja tā, lai iznīcinātu tevi kā personību? Varbūt vecāki rīkojās tā, kā viņiem padevās vislabāk? Tāpēc būtu daudz saprātīgāk domāt nevis par to, kas audzināšanā izdarīts slikti, bet gan par to, kāpēc viņi varētu būt pieļāvuši pamanītās kļūdas? Mūsu vecāku pieredzi veidoja viņu vecāki, viņu vecāku pieredzi veidoja viņu vecvecāki u.t.t. Tāpēc ir ļoti grūti atrast "vainu".

Vai taisnība, ka ilgstoša vecāku vainošana signalizē, ka neesi nobriedis?

Tiesa. Ja par kaut ko vaino savus vecākus, iespējams, esi iestrēdzis bērnišķīgā režīmā, kur jūties bezspēcīgi kaut ko mainīt savā dzīvē un vēlies novelt atbildību par to, kas tev sevī vai tavā dzīvē nepatīk, uz citiem, šajā gadījumā – vecākiem.

Par ko pieaugušie bērni visbiežāk vaino savus vecākus?

Man ir grūti nosaukt, par ko cilvēki parasti vaino savus vecākus, jo, ja psihoterapijā nākas saskarties ar pārmetumiem vecākiem, mēs pirmām kārtām strādājam, lai beigtu viņus vainot un uzņemtos atbildību par visu, kas šodien notiek cilvēka dzīvē. Kā jau teicu, ja tas, ko iemācījies bērnībā, ko tev iemācījuši tavi vecāki, tas, ko ienes savā patreizējā dzīvē no attiecībām ar vecākiem, neļauj tev šodien dzīvot kvalitatīvu dzīvi, skatīties pagātnē vērts tikai tādēļ, lai uzzinātu, kur, kad un kāpēc es kaut ko tajā visā mācījos (jo tam tobrīd varbūt bija cita funkcija), un izlemtu to mainīt pret šodienu. Jo tas, ko esmu iemācījies, manā dzīvē šodien nedarbojas.

Kāpēc rodas vajadzība stāstīt par pārdzīvoto vēlreiz, izdzīvot un ciest atkal un atkal? Kāpēc daži cilvēki atceras tikai nepatīkamās bērnības epizodes?

Dažos gadījumos nepieciešamība skatīties pagātnē un meklēt saknes tam, kas manā šodienas uzvedībā, domāšanā un emocijās nepatīk, izriet no vajadzības mainīt to, kas man nepatīk vai traucē kvalitatīvi dzīvot tagad. Tam ir jēga. Bet, ja šīs atmiņas par nepatīkamajām bērnības epizodēm ir pielīdzināmas sadzijušas brūces skrāpēšanai, tad tam nav nekādas funkcijas, tas tikai gremdē nepatīkamās emocijās un traucē tiekties pēc pārmaiņām savā dzīvē.

Iespējams, cilvēki atceras tikai nepatīkamās bērnības epizodes tāpēc, ka bērnībā dominēja nepatīkamās situācijas. Tomēr visiem ir izvēle, kur vērst savu uzmanību – ja vēlies atkal piedzīvot nepatīkamas emocijas, emocionālās ciešanas, izvēlies "iestrēgt" nepatīkamās bērnības epizodēs, ja vēlies vieglāk panesamas emocijas, atceries tās epizodes tikai tik ilgi, cik nepieciešams, lai saprastu, kā tas varēja ietekmēt tevi līdz pat šai dienai. Lai varētu mainīt notikušā iedarbību, kā vēlies.

Vai ir vērts izteikt savus pārmetumus vecākiem?

Vai kāds var mainīt jau notikušo? Nē. Tad kāda jēga izvirzīt apsūdzības? Ja sūdzības par bērnību ietekmē tavas attiecības ar vecākiem šodien, iespējams, ir jēga runāt ar saviem vecākiem par to, kā toreiz juties un kā tas ietekmē tavu dzīvi šodien. Bet ne caur apsūdzības prizmu, gluži pretēji, pateicībā viņiem par to, ka viņi darīja to, ko viņi spēja darīt vislabāk.

Ko jūs ieteiktu cilvēkam, kurš jūtas iesprostots pagātnē un nespēj aizmirst bērnības sāpes?

Ja tu nespēj pieņemt to, kas notika tavā bērnībā kā daļu no savas dzīves, apzinoties, ka tajā laikā biji bērns un nevarēji neko mainīt, bet tagad esi pieaugušais un vari mainīt to, kas tev nepatīk tavā dzīvē, tad es ieteiktu iet psihoterapijā. Jo sāpju nēsāšana sevī kaitē gan mentālajai, gan fiziskajai veselībai.

Vai visi vecāki ir pie kaut kā vainīgi?

Vainīgi ir tie, kas apzināti kaut ko sliktu darīja, lai kaitētu saviem bērniem. Kad darīja kaut ko, lai psiholoģiski vai fiziski sāpinātu savu bērnu. Visi pārējie vecāki ir tikai daļēji atbildīgi.

Vai, lai saprastu vecākus, būtu jāiedziļinās viņu dzīves apstākļos, attiecībās ar viņu pašu vecākiem?

Noteikti. Mēs visi esam kā ziedi, un tas, kādā augsnē augam, nosaka to, kā mēs šodien plaukstam (uzvedamies, jūtamies, domājam). Mūsu vecāku augsne ir tāda, kādu to veidojuši mūsu vecvecāki, mūsu augsni veido mūsu vecāki, mēs veidojam augsni saviem bērniem. Šī augsne ir visa bērnībā dotā un iegūtā pieredze, kas nosaka mūsu uzvedību, domas, tieksmes un jūtas šodien. Tātad tas, kā mūsu vecāki izturējās pret mums, ir atkarīgs no tā, kādu augsni viņiem radīja mūsu vecvecāki. Tas, kā mēs izturamies pret saviem bērniem, atkarīgs, kādu augsni mums radīja mūsu vecāki. Bet, ja mēs apzināmies kaut ko šajā ziedu ziedu pēctecībā, kas tajā mums nepatīk, mēs varam mainīties.

Kā pieņemt mammu vai tēti tādus, kādi viņi ir?

Es laikam vispirms gribētu pajautāt – vai tu pieņem sevi tādu, kāds esi. Ja tā, tad nevajadzētu būt problēmām pieņemt mammu vai tēti. Ja esi skarbs un neiecietīgs pret sevi, tu, visticamāk, reaģēsi līdzīgi pret citiem. Ja dzīvo mierā ar sevi, piedod sev un esi pret sevi līdzjūtīgs, ļoti iespējams, tev līdzīga attieksme būs pret pārējiem. Bieži vien psihoterapijā nākas saskarties ar mammām, kuras nāk ar vēlmi "gribu būt iecietīgāka pret saviem bērniem". Visos gadījumos iesaku sākt ar toleranci pret sevi, un tolerance pret citiem parasti notiek automātiski.

Ko vispār nozīmē pieņemt savus vecākus un kā saprast, ka esam viņus jau pieņēmuši? Psiholoģijā ir teiciens, ka "nekad nav par vēlu atgūt laimīgu bērnību". Kā to izdarīt?

Pieņemt vecākus, iespējams, nozīmē ļaut viņiem būt, netiecoties pēc pārmaiņām, necīnoties ar to, kas man var sagādāt nepatīkamas emocijas mūsu attiecībās un uzvedībā, atmest cerības un pateikties saviem vecākiem. Kad tas ir izdarīts un mēs jūtamies viegli attiecībās ar vecākiem, kaut arī pašās attiecībās nekas nav mainījies, ir mainījušās tikai mūsu iekšējās attiecības ar vecākiem, tas nozīmē, ka mēs esam pieņēmuši savus vecākus, kas, iespējams, var būt uzskatāms par atgriešanos laimīgā bērnībā.