Reiz dzīvoja kāda nepilngadīga grūtniece – nomākta, depresīva, nesaprasta un pamesta. Viņas mamma ikdienišķa konflikta laikā meiteni iesēdināja mašīnā un nogādāja krīzes centrā. Abortu veikt bija par vēlu, lai kā visi cerēja, ka tā būs iespēja glābties no šī "pazemojošā" notikuma.
Bet ko iesākt jaunai meitenei gaidībās, kura visu mūžu varēja paļauties tikai uz sevi? Bērnībā palikusi bez aizbildnes, viņai nezināmu iemeslu dēļ izņemta no vairākām audžuģimenēm. Meitene dzīvojusi bērnunamā, kur bija viena no neskaitāmiem bērniem. Tur pamanīti bija vien tie, kuri sarūpēja nepatikšanas. Viņa klusiņām baudīja ikdienišķus priekus. Piemēram, retos izbraucienus ārpus bērnunama. No tiem laikiem palikušas skaistas atmiņas, kā ar citiem bērniem skrēja pār pļavu pakaļ bērnunama dārza labumiem. Tas ir teju vienīgais, kas saglabāts. Tik daudz kas tika izdzēsts no atmiņas dzīlēm, jo tā vienkāršāk. Jo tā darbojas cilvēka ķermenis pašaizsargājoties.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
