Attiecību dilemma: ko darīt, ja viens partneris vēlas, bet otrs nevēlas bērnus

Ko rāda jūsu pieredze – kurš no partneriem – vīrietis vai sieviete – biežāk nevēlas radīt bērnus?

Biežāk to negrib sievietes.

Kādi tam ir iemesli?

Lai saprastu iemeslus, mums ir jāapspriež ģimenes pamati. Kad jautāju pāriem, kādēļ ir veidota viņu savienība, vīrs saka – lai paplašinātos ģimene, sieva – jo abiem tā būs vieglāk dzīvot. Cilvēki veido ģimeni, lai radītu drošu telpu. Pirms simts gadiem ar to saprata laulību ekonomisko pamatu – Jānis precēja Katrīnu, sarunāja pūru u.t.t. Mūsdienās vīrietis un sieviete var izdzīvot pa vienam, tāpēc ekonomiskā drošība paliek otrajā plānā. Taču priekšplānā izvirzās emocionālā drošība. Mēs veidojam laulību mīlestības, jūtu dēļ. Attiecību sākumā abi sapņo par kopābūšanu, ir kopīgs mērķis – dzīvot kopā, censties viena otra labā. Kad kopdzīvē vienotais mērķis tiek sasniegts, vīrs izvirza sev jaunu mērķi, piemēram, nopelnīt, uzturēt ģimeni, sieva – audzināt bērnus. Atšķirīgi mērķi var apdraudēt emocionālo drošību. Un, ja cilvēks jūtas nedrošs, viņš vairs nevēlas turpināt šādas attiecības.

Kad pārim vajadzētu apspriest bērnu jautājumu?

Mans ieteikums ir šāds: sākumā ir laiks divatā nodzīvot gadu. Redzēt vienam otru pidžamā, tā nepretenciozi, pārbaudīt, vai spējat vienoties par kopīgiem noteikumiem, komunikāciju, intīmo dzīvi, mājas lietām, finanšu pārvaldību vai kopīgiem mērķiem. Ja vienam ir sapnis uzkāpt visos pasaules kalnos, bet otram izaudzināt četrus bērnus, vai ir jāprecas? Saprotams, ka šajā gadījumā partneris bērnus audzinās viens. Un tas ir neprātīgi smags darbs. Pirmo atvases aprūpes laiku sauc par bērna kopšanas atvaļinājumu – kāda muļķība! Kāda veida atvaļinājums tas ir? Tas ir darbs 24 stundas diennaktī, trīs maiņās bez atpūtas, bez brīvdienām. Šādam cilvēkam ir jāmaksā simtprocentīga alga, līdz bērns varēs iet bērnudārzā.

Pēc gada vajadzētu būt skaidrībai, vai mērķi ir līdzīgi vai nē?

Jā, ja jūs vienojaties par kopīgiem mērķiem, kur dzīvot, kā dzīvot, cik jums būs bērnu, kādi būs jūsu pienākumi, var spert nākamo soli. Taču viena no svarīgākajām prasmēm pārī ir spēt atrisināt konfliktus abpusēji izdevīgi, kad uzvar abi. Ja jūs varat to izdarīt, jums ir instrumenti, lai izvairītos no emocionāla kaitējuma un nesāpinātu viens otru – lieliski. Pēc tam ir iespējams apprecēties un radīt bērnus. Ja kaut kas noiet greizi, jāmeklē speciālists un jālabo, kas nav kārtībā, vai jāmeklē cits partneris. Es jums pastāstīšu, kāpēc otrais variants ir nepareizs. Salīdzināšu attiecības ar autiņbiksītēm. Ja tās nedaudz pieslapina, tās uzsūc mitrumu un joprojām var dzīvot. Bet, ja tās ir pavisam pilnas, negribas ar tām "būt kopā", gribas vilkt jaunas. Un, iespējams, kādu laiku atkal varēs justies labi. Bet jāsaprot, ka problēma nav autiņbiksītēs, bet gan neprasmē iet uz tualeti. Tātad, ja mēs to tēlaini salīdzinām ar attiecībām, problēma nav otrā pusē, tā ir pašā. Ja nevari veidot ar otru attiecības tā, lai pēc sarunas jūs vēlētos apskauties, tev kaut kas jādara.

Sakiet, ja viens negrib bērnus un otrs grib, vai šo dilemmu var kaut kā atrisināt?

Bērnu radīšana ir dabas dota. Sievietei viens no pašrealizācijas veidiem ir caur mātišķību, vīrietim – caur tēva lomu. Ja nevēlas bērnus, var doties pie speciālista un noskaidrot patiesos iemeslus. Tā var būt nespēja komunicēt, seksuāla neapmierinātība un citi iemesli. Ir jāpieņem lēmums: vai veidot šīs attiecības, ieguldīties vai meklēt citu partneri, jo pats par sevi nekas nemainīsies.

Un iemesli, kādēļ nevēlas bērnu, vīriešiem un sievietēm ir atšķirīgi?

Tie ir vienādi, bet vienam var būt nozīmīgāks viens, citam cits. Piemēram, sievietes ir emocionālākas, var dusmoties un ātri samierināties. Kad vīrieši ir aizvainoti, brūce var asiņot visu mūžu, un viņi var vairs nevēlēties būt kopā ar cilvēku, kurš viņu sāpinājis.

Ir situācijas, kad cilvēki sagaida, ka bērni palīdzēs viņiem izveidot attiecības, vai tas ir pareizi?

Tā ir nepareiza domāšana. Izstāstīšu tādu stāstu. Vienai sievietei bija divas meitas. Attiecības izjuka. Viņa ieņēma trešo bērnu, jo bija iedomājās, ka atvase palielinās vīra pieķeršanos viņai un viņas ģimenei. Tā ir kļūda. Mums jāatgriežas pie dzīvības evolūcijas procesa uz zemes un jānoskaidro, kādi bija cilvēki pirms miljoniem gadu. Agrāk vīrieši medīja un cīnījās. Viņu pienākums bija atrast pārtiku un aizstāvēt teritoriju. Tikmēr sievietes audzināja bērnus un pārraudzīja nometnes. Monogāmā ģimene parādījās tikai pirms sešiem tūkstošiem gadu. Visu pārējo laiku cilvēki dzīvoja kā pērtiķi, klejodami, meklējot ēdienu. Vīrieša misija ir bijusi medīt jau ilgu laiku, tāpēc jājautā, vai viņš var izjust empātiju un pieķeršanos? Kopumā ir kļūdaini uzskatīt, ka vīrieši domā tieši tāpat kā sievietes. Tā nav. Un bērni, protams, dzīvi tikai padara grūtāku. Pirmās grūtības attiecībās rodas, dzīvojot kopā, un lielākās – kad piedzimst bērns. Teiksim, mamma strādā bez pārtraukuma, nogurst, neaizmieg, nevalda emocijas, var pateikt kādu sāpīgu vārdu, un vīrs nepalīdz. Tiek pārkāpta emocionālā drošība un sākas atsvešināšanās.

Bet, acīmredzot, izlīgumam nevajadzētu būt, ja partneris nevēlas bērnus un otrs to vēlas?

Nav nepieciešams stiept gumiju. Ja esi izvēlējies īsto cilvēku ģimenei, var domāt par ģimenes veidošanu, ja cilvēks nav piemērots – skaties tālāk. Problēma ir tā, ka mēs nezinām, kā izvēlēties pareizo partneri. Mēs redzam, ka "ķīmija ir nostrādājusi", mīlestības hormonu kokteilis ir piepildījis smadzenes un viss apkārt ir pazudis. Kad kļūstam prātīgi, redzam, ka partneris nepavisam nav tāds, kādu gaidījām.

Bet kā distancēties no tā mīlestības kokteiļa?

Kas ir mīlestība? Bioloģiski tie ir hormoni, bet, ja raugāmies iztēles viedokļa, tas ir sapnis būt kopā. Kopumā laulība ir vissarežģītākais un garākais dzīves projekts, ko mēs uzsākam pilnīgi nesagatavoti. Tāpēc konflikti agri vai vēlu notiks, bet jums jāiemācās tos atrisināt.