Rakstīju par erotiku, pati vēl būdama nevainīga. Seksuālās izaugsmes stāsts

Šajā pieredzē dalās Dženifera Vraita portālā "Narratively memoir".

13 gadu vecumā es uzdūros erotiskam saturam, laiku pavadot nevainīgos meklējumos internetā. Tie bija deviņdesmitie gadi, kad interneta pieslēgums nozīmēja, ka ikvienam mājā bija jāatslēdz tālrunis, lai jūs varētu izmantot līniju iezvanpieejai. Es lasīju par savu iecienīto šovu "The X-Files" tiešsaistē, kad pēkšņi zinātniskās fantastikas stāstā notika negaidīts pavērsiens: "Malders vaidēja, laizīdams Skallijas ciskas."

Manas bērnības mājas "datoristabā" – tukšā guļamistabā, kur ģimene glabāja Ziemassvētku iesaiņojamo papīru un ziemas mēteļus, – man pēkšņi radās paranoiska sajūta, ka ienāks mamma un piespiedīs mani iesaistīties dziļā, emocionālā sarunā par seksu. Es joprojām vēl atguvos no brīža, kad man nebija, kur sprukt garā braucienā mašīnā, kurā viņa sāka izjautāt, vai es saprotu, kas ir menstruācijas un dzimumakts. Daļa no manis zināja, ka, iespējams, nebūtu slikta ideja vienkārši izslēgt datoru un atgriezties pie mājasdarbiem. Bet es biju hormonu pārņemta pusaudze, "ieķērusies" Deividā Duhovnijā, tāpēc nolēmu, ka ir vērts riskēt tikt pieķertai. Un tā, drošības pēc turot pirkstus virs "Control/Alt/Delete", es izlasīju savu pirmo seksa stāstu.

Kad tiku līdz stāsta kulminācijai, es svārstījos starp divām domām – nokļūšu ellē vai man tomēr vajadzētu iegūt vairāk šādu stāstu. Manas "seksuāli ziņkārīgās smadzenes" sadūrās ar manu morālo kompasu – kā nekā es 13 gadus biju apmeklējusi misi kopā ar saviem poļu vecvecākiem. Mana mamma bija nabadzīga veģetāriete, kas klausījās "R.E.M.", un mani vecvecāki bija turīgi priekšpilsētas iedzīvotāji, kas bija apsēsti ar vajadzību iederēties. Taču šo abu nometņu pārstāvji gribēja, lai es būtu gudra, neatkarīga sieviete, kuru zēni nemaz neinteresētu. Bet, neskatoties uz to, ka zināju – mana seksuālā zinātkāre nebija daļa no ģimenes plāna, es atgriezos tiešsaistē, lai meklētu vairāk literāras pornogrāfijas – atkal, atkal un atkal.

Nākamo divu gadu laikā es lasīju stāstus par nerātniem sporta skolotājiem un vidusskolēniem, auklītēm un kaimiņiem. Es kļuvu apsēsta ar ideju par seksu – burtiski, ar ideju par to vien.

Reālajā dzīvē es biju pilnīgi šķīsta. Man simpatizēja zēni, bet es viņiem šķitu pārāk prātīga un uz strīdiem kāra. Es iedomājos, ka intelektuālas diskusijas ir priekšspēle, un es mēģināju pierādīt, ka viņi kļūdās algebras stundā, un laboju viņu kļūdas, kad viņi bija pie tāfeles. Un zēniem, kuri patiesībā gribēja man pieskarties, nebija tā Deivida Duhovnija slaiduma un šarma. Viņiem bija tādi segvārdi kā "Picas seja" un "Klarnete Rendijs". Es ilgojos, lai kāds no manas iekāres objektiem izlēktu no interneta lapas un kļūtu par dzīvu vīrieti. Bet es biju iestrēgusi ar savu nevainību, uztraucoties, ka vienmēr kāri raudzīšos datora ekrānā, nevis uz īstu "ērgli" man līdzās gultā.

Galu galā es sāku rakstīt stāstus. Manā pirmajā stāstā darbojās manas mīļākās britu popgrupas "Blur" solists. Deimons bija brits, viņam bija zilas acis un blondi mati, un es klasē bezgalīgi sapņoju par viņu. Stāsts, kuru par viņu uzrakstīju, bija raudulīgs un haosa pilns – par divu mīļoto atkalapvienošanos dzīvoklī Londonā. Bija skūpstīšanās un maigi vārdi, un pēc tam paviršāka dušas seksa aina – ko varētu uzrakstīt jebkura 15 gadus veca jaunava. Seksuālo horeogrāfiju balstīju internetā lasītajā. Man neienāca prātā, ka tad, ja sieviete karājas kājām gaisā pie tekošas dušas galviņas pozā "69", viņas mīļotais vai viņi abi, visticamāk, pirms orgasma noslīktu.

Man bija pārsteidzošs vainas apziņas trūkums par visu procesu. Es ticēju, ka pusaugu meitenēm ir dievišķas tiesības pavadīt stundas, fantazējot par karsti nosvīdušiem puišiem un ūdens seksu. Es biju tik lepna par savu pirmo melnrakstu, ka nolēmu dalīties tajā ar pasauli. Es atradu erotisko stāstu rakstīšanas grupu tikai dažu klikšķu attālumā no nevainīgām tērzētavām, kas paredzētas filmu "Melrose Place" un "Party of Five" faniem. Es nosūtīju grupai savus darbus, lai saņemtu atsauksmes, un pēc gadiem ilgas erotisku darbu lasīšanas biju pārsteigta, atklājot, ka ir cilvēku grupa, kas vēlas lasīt un kritizēt manas baudkārās domas.

Mans pirmais stāsts saņēma uzslavas un iedrošinājumus no rakstītāju grupas. Nevienam, šķiet, nebija aizdomu, ka man nav ne jausmas, par ko es rakstu, kad runa ir par seksu, vai ka esmu nepilngadīga. Es atradu domāt spējīgu un uzmundrinošu rakstnieku loku. Mēs lasījām viens otra melnrakstus un aizstāvējām viens otra mākslu. Bija Džims, menedžeris Ekono, kurš man pastāvīgi atgādināja par pareizrakstības kļūdām. 50 gadus vecā Alise īpaši koncentrējās uz stāstiem, kuros sievietes iznīcināja vilkačus. Viņa mudināja mani iedziļināties ārpuszemes valstībā un rakstīt par "karstu citplanētieti, kurš varētu sagādāt orgasmu ar savu prātu". Mans ego auga augumā, un es sāku ticēt, ka tiešām varētu nopelnīt sev iztiku, rakstot erotiskus tekstus.

Šie sapņi pazuda, kad es pametu mājas, lai mācītos koledžā. Tur es satiku savu pirmo draugu Bredu. Viņa vārdu te mainīju, lai aizsargātu viņa privātumu. Mēs ar Bredu satikāmies mājā ar salauztu burbuļvannu zālienā ārpus universitātes pilsētiņas, to sauca par "Balto māju". Breds bija no Vidējiem Rietumiem, gara auguma, ar perfektiem bicepsiem un smaidu. Viņš satvēra manu roku, kad mūs iepazīstināja, un drīz vien mēs devāmies lūkoties uz mūžīgās liesmas statuju, braucot ar kvadriciklu. Viņš teica, ka ir leģenda – ja tur noskūpstīsi savu mīļoto, jūs paliksiet kopā uz mūžu. Tas izklausījās kā rindiņa no kāda traģiskā mūža stāsta, taču viņš runāja no sirds. Breds mani noskūpstīja ar aizvērtām acīm, un es vēlējos, lai viņš kādreiz būtu mans draugs, lai mums būtu tāda mīlestība, kādu var redzēt tikai filmā "Dawson's Creek". Es vēl biju jaunava, bet es gribēju ar viņu piedzīvot seksuālo dzīvi un apprecēties.

Mēs devāmies ar kvadriciklu uz Breda kopmītnēm. Apsēdāmies uz dīvāna blakus viņa "Ikea" kafijas galdiņam ar "Yogi Bear" uzlīmi un klausījāmies Deiva Metjūsa grupas kompaktdisku "Under the Table and Dreaming". Kad mēs abi bijām noģērbušies līdz apakšveļai, es teicu Bredam, ka domāju – mums tas jādara. Visi mani vidusskolas draugi bija jau TO darījuši, es atpaliku. Un tagad, kad manā priekšā bija šis kailais, teju noslīpētais vīrietis, es negribēju tērēt laiku.

Reālais sekss izrādījās ne tik akrobātisks, kā es biju iedomājusies. Breds un es visu laiku bijām horizontāli. Pēc stundām ilgas cenšanās, ņemšanās un sausas berzēšanās, kad nu penis bija vagīnā, viņš beidza, bet es ne. Tā bija daļa, kas mani pārsteidza, – pēc gadiem ilgas sapņošanas par dzimumaktu nebiju iedomājusies, ka ar mani tā varētu notikt. Bet es toreiz par to īsti nedomāju. Es koncentrējos uz to, kā ir būt gribētai. Man patika, kā Breds skatījās uz mani, kad es biju kaila, it kā viņš pārvietotu kontinentus manī. Manuprāt, es biju meitene, kas nebija garīgi izaugusi no breketēm un eksāmeniem. Viņš lika man justies citādi.

Pēc tās nakts Breds un es kļuvām par pāri un darījām to, ko visi divdesmitgadnieki dara koledžā. Mēs nodarbojāmies ar seksu sabiedriskās vietās un citu cilvēku guļamistabās, kamēr viņi bija klasē. Mums bija sekss pirms un pēc sociālajiem pasākumiem, un man bija jāģērbjas kā skolniecei vai kovbojmeitenei, vai neķītrai izpilddirektorei. Man likās, ka galvenais, lai puisi noturētu, ir sniegt piedzīvojumu gultā. Tāpēc mēs drā..mies pastāvīgi. Un visu laiku sekss palika nemainīgs: teatrāls, bet pilnībā vērsts uz viņa prieku.

Es mīlēju Bredu, bet es īsti negribēju viņu – šo reālo puisi. Man patika ideja par draugu. Kad Breds bija piedzēries, viņš uzsildīja mikroviļņu krāsnī kartupeli un meta to saviem draugiem. Es tikmēr slīgu stūrī, vēloties, lai viņš izvelk ģitāru un nodzied dziesmu franču valodā par visām savām jūtām pret mani. Es gribēju piedzīvot to ideālo puiša tēlu no saviem erotiskajiem stāstiem, puisi, kurš precīzi zinātu, ko es vēlos, un man nebūtu jābilst ne vārda. Tāpēc es ignorēju visas brīdinājuma zīmes. Bredam patika braukt ar snovbordu, es ienīdu aukstumu. Es strādāju pie politiskām kampaņām, un Breda mamma balsoja par viņu. Breds nebija sajūsmā par to, ka, mācoties koledžā, ir teju kā ieslēgts ar draudzeni. Es negribēju, lai mēs redzētos ar vēl kādu. Mēs kaut kā tikām galā ar savu spriedzi no pirmkursnieku līdz junioru gadam. Kad bijām vecākā kursā, Breds beidzot atzinās, ka skūpstījies ar citu meiteni, kamēr pagājušajā vasarā studēja Čīlē. Es atzinos, ka esmu iemīlējusies puisī no savas psiholoģijas klases. Bet mēs nešķīrāmies.

Pēc koledžas es stažējos "D.C", kamēr Breds sāka iegūt maģistra grādu un mācīja vasaras skolā. Stažējoties es sadraudzējos ar grupu intelektuāli zinātkāru, izklaidīgu dīvaiņu, kuri piektdienas vakaros vēlējās dalīties ar čili siera kartupelīšiem kinoteātrī un skatīties Maikla Mūra dokumentālās filmas. Tajā vasarā es biju šķīsta, dejojot "attālinātas dejas" ar Bredu. Bet es turpināju fantazēt par visiem prātīgajiem republikāņiem, kas staigāja pa pilsētu. Es zināju – ja kāds no viņiem man pieskartos, mēs viņa automašīnā nodarbotos ar netīro, naidpilno seksu. Mana dzīve atkal bija kā erotikas dienas vienā laidā, tikai sekss tajā bija ideāla fantāzija. Es turpināju iedomāties, kādu seksu vēlos, bet dzīvē no tā atturējos.

Kad es atgriezos no stažēšanās, mēs ar Bredu izšķīrāmies. Mēs atvadījāmies, bet dažus gadus turpinājām pa reizei satikties. Breds bija mana "seksuālās drošības sega". Pieaugušo pasaule bija neparedzama, bet mana bijušā puiša dzimumloceklis gan ne. Tas bija mīlīgs, neievērojams sekss, un es vienmēr devos prom, joprojām vēloties orgasmu, kas, šķita, man neradīsies nekad. Lai gūtu orgasmu, būtu bijis jābūt godīgai pret Bredu un sevi par to, ko vēlos. Patiesība ir tāda, ka es negribēju būt tik neaizsargāta. Es joprojām ilgojos pēc ideālā puiša no manas fantāzijas, kas mani aizvestu līdz seksuālajai ekstāzei, man nesakot ne vārda. Es gribēju puisi, kurš mani pazītu labāk nekā es pati. Tā bija visu manu pusaudža gadu ironija, gatavojoties seksam: es pārzināju visu iespējamo kustību un pozu katalogu, bet nezināju, kā panākt intimitāti.

Gadus vēlāk es pārcēlos uz Losandželosu un dzīvoju Venēcijas apgabalā. Man bija 28 gadi, un es biju tālu no manas vecās koledžas dzīves ar Bredu. Man bija interesants darbs, un manā lokā bija smieklīgi draugi, puiši, kuriem joprojām bija tādas smieklīgas iesaukas kā "Picas seja" un "Klarnete Rendijs". Toreiz es satiku Maksu, arī viņa vārds ir mainīts. Iepazināmies īru krogā Santamonikā, bārā, uz kuru mani draugi mani atvilka naktī. Maksam bija kupli, brūni mati un smaids ar bedrītēm. Es viņam teicu, ka viņš var man nopirkt dzērienu. Makss bija uzaudzis Austrumeiropā un pusaudža gadus pavadījis Atlantā. Viņš bija asprātīgs un vēlāk brauca 32 kilometrus ar velosipēdu līdz manam dzīvoklim, kad Losandželosas šoseja bija slēgta, – lai uzdāvinātu man dzimšanas dienas dāvanu.

Mēs ar Maksu sākām satikties. Mani atbruņoja viņa autentiskums, un patika, ka viņš man lasīja stāstus par matemātiķiem, pirms mēs aizmigām. Maksam patika mans intelekts, un mums bija ilgas sarunas par realitātes būtību. Es sapratu, ka viņš man sāk patikt vairāk, nekā biju domājusi. Es apbrīnoju viņa skatienu, kad viņš risināja kādu fizikas problēmu, un dievināju, kā viņa seja izskatījās, kad viņš koncentrējās.

Pēc dažām nedēļām, kad Makss man teica, ka vēlas runāt, es nespēju valdīt trauksmi. Biju pārliecināta, ka šī ir šķiršanās. "Mums ir bijis sekss dažas reizes," viņš teica, "un tev tas īsti neder." Mēs bijām viņa dzīvoklī, un viņš man gatavoja hamburgeru salātus, ko pats bija izgudrojis, – no gurķiem, grieķu jogurta un maltas bioloģiskās liellopu gaļas. Viņš par manu orgasmu runāja tā, it kā apspriestu, kāds ārā ir laiks. Es biju apstulbusi un nezināju, ko atbildēt. Es būtu varējusi tikt galā ar priekšlaicīgu šķiršanos, bet man nebija ne jausmas, kā atbildēt uz jautājumiem par seksu. Es mēģināju novirzīties no tēmas un teicu Maksam, ka varu baudīt seksu pat tad, ja man nav orgasma. Bet Makss teica, ka tas viņam nav pietiekami labi un ka viņš vēlas mani iepriecināt. Tad es dziļi ieelpoju, satvēru viņa roku, aizvedu uz guļamistabu un teicu: "Labi, es tev parādīšu." Un tieši tad notika burvestība – pēc tam, kad mēs ar Maksu nokļuvām zem segas un es viņam parādīju, kur es patiešām vēlos, lai man pieskaras, mēs abi guvām baudu gandrīz uzreiz.

Kopš tā brīža vairāk nekā jebkad agrāk sekss bija savstarpēja mijiedarbība. Es koncentrējos uz baudas gūšanu, un Makss fokusējās uz mani. Tā bija pretēja kārtība tam, kā bija ar Bredu, kad es uz viņu tik ļoti centos atstāt iespaidu, it kā manu sniegumu grasītos vērtēt olimpiskās komisijas dalībnieki. "Tiesneši" bija prom, līdz ar to arī stress, un tas ironiskā kārtā ļāva sasniegt vairāk orgasmu.

Pēc dažiem mēnešiem mēs ar Maksu nolēmām izmēģināt seksu dušā, piepildot manus erotiskos sapņus reālajā dzīvē. Nebija pozas "69", bet bija daudz smieklu, mēģinot pielāgoties mazajai dušai un cenšoties, lai kājā neiemetas krampji. Kad mēs beidzām, Makss teica: "Manuprāt, mums bija puslīdz pienācīgs sekss un vēl sliktāka duša." Es iesmējos un noskūpstīju viņu. Mūsu sekss nebija erotikas stāsta cienīgs, taču mums tas bija ideāls.