Kā izaudzināt talantu sportā? Atbild speciālisti

Uz šiem un citiem vecāku un sporta jomas ekspertu jautājumiem atbildes meklēja sporta fiziskās sagatavotības eksperti – Latvijas vīriešu valstsvienības basketbola izlases viens no treneriem Artūrs Visockis-Rubenis, augstu sasniegumu fiziskās sporta sagatavotības speciālists Jēkabs Grinbergs un apdrošināšanas komercsabiedrības "Balcia Insurance SE" ("Balcia") viceprezidents Reinis Bērzkalns.

Nu jau krietnu laiku mainījusies pieeja, kā sportā trenē bērnus un jauniešus. Ja kādreiz uzsvars bija uz sportista un trenera attiecībām, tad pašlaik būtiska loma ir arī ģimenei. "Bērnu vai jauniešu iesaistīšana sportā vairs nenozīmē tikai to, ka vecāki izdomā, lūk, bērnam jādodas uz vieglatlētiku, basketbolu vai futbolu, nopirkt formu un aizvest uz treniņu. Ja mēs vēlamies, lai mūsu atvasei tiešām izdodas, tad ir jābūt pilnam atbalstam," skaidro Visockis-Rubenis.

Viņa pieredzē tas nozīmē, ka ģimene izprot – tiem, kas sporto, nepieciešams miega un uztura režīms, kā arī klātienes atbalsts un reizēm individuāls papildu darbs. "Tas nozīmē, ka savā ziņā sporto visa ģimene – visa ģimene cenšas ievērot tādu pašu vai līdzīgu uztura režīmu, brīvdienās vai citās dienās ieplāno doties just līdzi sacensībās, un tā joprojām. Tas ļoti palīdz sportista motivācijai un arī nejusties vienam vai kaut kādā veidā izslēgtam no ģimenes," teic Visockis-Rubenis.

"Talants jāattīsta ar mērķtiecīgiem treniņiem. Tam ir četri galvenie virzieni – tehniskās prasmes, taktiskās zināšanas, fiziskās un emocionālās spējas," skaidro Visockis-Rubenis.

Trenera ieskatā jaunieti var sākt virzīt profesionālajā sportā aptuveni no 14 gadu vecuma. No četru līdz deviņu gadu vecumam ir būtiski attīstīt dažādas pamata iemaņas, kas būs svarīgas jebkurā citā profesionālajā sporta veidā, – lokanību, mobilitāti, koordināciju, līdzsvaru un pamata muskuļu grupas. To lielā mērā dod vieglatlētika, peldēšana un tamlīdzīgi. "Arī tagad, trenējot jauniešus basketbola klubā "Liepāja", redzu, ka jāatgriežas pie pamatiem, pie vieglatlētikas, jo galu galā izcilību veido ne tikai prasme driblēt bumbu. Kļūst svarīga koordinācija, līdzsvars, izturēt kardio slodzi. To visu nevar iegūt trenējot tikai konkrētajam sporta veidam nepieciešamās prasmes," uzsver Visockis-Rubenis.

Tikmēr Grinbergs skaidro – ja tiešām ir vēlme doties noteiktā profesionālajā virzienā, tad ir vērts ņemt talkā datu zinātni un veidot augstu sasniegumu modeļus. "Tas iedod noteiktu ceļa karti – spējas, kuras jātrenē, kā arī noteikti rezultāti, kuri jāsasniedz noteiktā vecumā un noteiktā laikā. Piemēram, ja mērķis ir iekļūt nacionālajā izlasē, tad var analizēt noteiktus sportistus, kuri to jau ir izdarījuši, kuriem ir labi rezultāti un vadoties pēc tā definēt jaunieša turpmāko treniņu virzienu," stāsta speciālists.

Viņa ieskatā datu zinātnes pieeja ļautu mazināt arī spriedzi vecāku un treneru starpā, jo informācija par sportista attīstību būtu saprotama un pieejama visai sportista atbalsta sistēmai.

Latvijas sportā diemžēl joprojām raksturīgs "vecās skolas princips" – smags treniņš ir labs treniņš. "Latvijā ir pārāk mazs iedzīvotāju skaits, lai izniekotu esošā talanta potenciālu, tādēļ jārūpējas par katru bērnu un jāsargā no traumām un pārslodzes," vebinārā, kuru rīkoja Latvijas Basketbola savienība sadarbībā ar "Balcia", uzsvēra Grinbergs.

Izdegšanas sindromu biežāk saistām ar stresa situācijām darbā, tomēr arī tiem, kuri trenējas profesionāli, var nākties saskarties ar šo fenomenu. It sevišķi bērniem, kuri ir jauni un kuri psiholoģisko noturību vēl tikai apgūst.

Šeit sporta fiziskās sagatavotības speciālisti iesaka vērot bērnu – vai ir nogurums, nevēlēšanās doties uz treniņiem, garastāvokļa maiņas vai pēkšņi sniegums kļūst vājāks. "Taču nekas neaizstāj sarunu un apjautāšanos, kā bērns jūtas. Piemēram, es treniņus sāku ar vienkāršu aicinājumu – novērtēt noteiktā skalā, kā jūtamies emocionāli, fiziski, cik daudz enerģijas ir. Tam arī var pakārtot treniņa ritmu. Šo pašu var darīt vecāki mājās," iesaka Visockis-Rubenis.

Viņš arī rekomendē rūpēties par līdzsvaru. Piemēram, ja bijis smags treniņš vai sacensības, izvērtēt, varbūt bērns var nākamo dienu paņemt brīvu – izlaist kādu treniņu vai mācību stundas. "Protams, atzīmes ir svarīgas, skolas diploms un sportiskie sasniegumi arī, tomēr nekas nav svarīgāks par mentālo veselību un labsajūtu. Tas jāatceras kā jauniešiem, tā arī mums, pieaugušajiem," piebilst Visockis-Rubenis.

Pilnu vebināra ierakstu, tai skaitā jautājumu – atbilžu sesiju, var skatīt video zemāk.

Sports – tās ir arī investīcijas. Nav noslēpums, ka treniņu izdevumi nav mazi. Ģimenē jābūt finansiālai drošībai, lai vecāki traumas un negadījuma gadījumā varētu bērnam nodrošināt pēc iespējas ātrāku atlabšanu un atjaunošanos. Tas ne tikai ļauj ātrāk atsākt fiziskās aktivitātes, bet arī mazina psiholoģisko un emocionālo ietekmi.

Bērzkalns stāsta, ka "Balcia" izveidojusi jaunu nelaimes gadījumu apdrošināšanas produktu "Junior apdrošināšana", kura izstrādē bija pieaicināti sporta un rehabilitācijas profesionāļi un vecāki. "Mēs gribējām un radījām pašu labāko produktu vecākiem – tas iekļauj segumus bērna aktivitātēm no ikdienas gaitām līdz pat ekstrēmiem sporta veidiem kā BMX. "Junior apdrošināšana" ļauj traumas gadījumā nekavējoties doties privātiem speciālistiem, lai saņemtu tūlītēju ārstēšanu, tā darbojas visā Eiropā, lai vecākiem juniora sporta spēļu turnīri un nometnes nesagādātu neplānotus tēriņus traumas gadījumā."

Apdrošināšanā iekļauti arī civiltiesiskās atbildības riski, to var abonēt uz pāris mēnešiem kā "Netflix" filmu kanālus, lai gan speciālisti iesaka nodrošināties ar "drošības spilvenu" uz visu sporta cikla periodu. Vienīgi jāpievērš uzmanība, ka nelaimes gadījumu apdrošināšana nav veselības apdrošināšana, un katrai no tām ir sava atbalstošā funkcija.

Par ātruma reakcijas nozīmi uz traumu mazināšanu stāstīja Grinbergs, minot, ka mērķis ir minimizēt traumu risku, cik vien tas ir iespējams, līdz bērns izaug līdz profesionālā sporta vecumam. "Ja tomēr trauma gadījusies, ļoti svarīga loma ir ātrai reaģēšanai un traumas rehabilitācijai," piebilst speciālists.

Visockis-Rubenis apstiprināja teikto, salīdzinot dažādas pieejas traumu ārstēšanā. Vēršoties pie ģimenes ārsta, var sagaidīt vispārēju ķermeņa ārstēšanu un miera režīma ievērošanas ieteikumu, kamēr profesionāls sporta ārsts un fizioterapeits dos padomus uzsākt noteiktus vingrinājumus rehabilitācijai jau nākamajā dienā pēc traumas.

Pat ja mums ir trauma ķermeņa apakšdaļā, piemēram, potītes mežģījums, varam uzsākt rehabilitācijas procesu un tajā pašā laikā turpināt trenēt ķermeņa augšdaļu. Piemēram, basketbolists var strādāt ar dribla tehniku, metiena tehniku," teic Grinbergs.

"Agrāk dzenājām bumbu pagalmā, spēlējām kariņus, taisījām hokeja nūjas un spēlējām hokeju, jo mums nebija datora un telefona kā bērniem mūsdienās," tā Visockis-Rubenis. Ja mēs gribam, lai bērns ir aktīvs, no mazotnes jārāda pozitīvais piemērs. Var vingrot iekštelpās, dzīvokļa koridorā uzspēlēt bumbu, brīvdienās doties ārā un izbraukt ar divriteņiem. Ja bērns iemīlēs aktīvu dzīvesveidu, tad būs arī rezultāti sporta sasniegumos.

Kad bērns paaudzies un viņa nedēļas grafiks sācis blīvi piepildīties ar treniņiem, vecākiem jāsāk plānot laiku atpūtai un bērnības izbaudīšanai. Piemēram, aizbraucot uz sacensībām Tukumā nedēļas nogalē, vecāki var ieplānot apēst saldējumu vai burgeri un apmeklēt kopā "Cinevillas" ciematu. Šādi bērns paspēj piedzīvot bērnību un būt kopā ar vecākiem no sporta brīvajā laikā.

Kā svarīgu aspektu Visockis-Rubenis norādu vecāku un trenera lomas, kuras vajag stingri nodalīt. Jāatceras, ka vecāks bērnam ir atbalsta sistēma, pozitīvo emociju banka. Reizēm vecākiem pēc spēles gribas pamācīt, kritizēt bērnu, bet tas nav pareizi, jo tētim vai mammai nav jāieņem trenera loma. Tādēļ labāks ieteikums no speciālista puses ir uzklausīt bērnu, pajautāt – kādas emocijas viņš piedzīvojis spēles laikā, kā būtu gribējis rīkoties citādāk. Ar to pietiek, lai stiprinātu viņā pārliecību, ka ģimene ir atbalsts.

"Ilgus gadus es savas sporta dzīves notikumus attiecināju arī uz savu dzīvi. Ja spēlē gājis labi, tātad man iet labi. Ja spēlē neveicās, tātad esmu zaudētājs arī dzīvē. Un, tikai dzīvojot Amerikā, sapratu, ka pat ja spēlē man gadās zaudēt, saviem tuviniekiem joprojām esmu dēls, brālis, tuvākais cilvēks, un mana vērtība kļūdu laukumā dēl nemazinās," Grinbergs dalās savā pieredzē un novēl vecākiem spēku jauno talantu audzināšanā.