Kādēļ nonākam toksiskās attiecībās?

Aicinu iztēloties kāda pāra jeb ģimenes attiecības, kas šķiet toksiskas jeb neveselīgas un uzdot sev jautājumu: "Kam šīs attiecības ir toksiskas?" Atbilde var būt: sievietei, vīrietim, bērniem, sabiedrībai. Tik daudz iesaistīto… Ar šo vēlos ieskicēt, ka attiecību toksiskumu nevaram skatīt tikai iesaistīto indivīdu līmenī. Tas jāskata kontekstā ar personību, dzimumu un, protams, kultūras, sabiedrības un reliģisko aspektu. Turklāt tie visi var savā starpā konfliktēt par to, kas attiecībās ir toksisks.

Ņemsim par piemēru sievieti, kas atstājusi savu karjeru, personības izaugsmi un ziedojusies ģimenei – viņa kopj māju, gatavo ēst, ved bērnus uz skolu un pulciņiem. Pirms tam viņa strādāja lielā uzņēmumā, pastāvīgi bija starp cilvēkiem, cēla savu kvalifikāciju apmācībās. Tagad viņa cenšas sevi pārliecināt, ka realizējas jau tāpat – menedžējot bērnus, maltītes un vīra kreklus. Profesionālā izaugsme tagad palikusi vīra privilēģija. Taču bērni ilgojas pēc tēta, bet sieva – pēc vīra. Neapmierinātība pieaug, konflikti kļūst biežāki… Attiecības dara pāri gan sievietei, jo daļa viņas personības tiek apspiesta, gan vīrietim, jo viņš, iespējams, nemaz nevēlas dzīvot šādi. Lieki piebilst, ka arī bērni šajā savienībā iemācīsies, ka ir normāli savas vajadzības pakļaut kādam – kaut kas kļūst tikai par viena partnera privilēģiju vai nastu.

Bet te piemērs uz otru pusi – par vīrieti, kurš pēc savas dabas ir emocionāls, radošs un dziļdomīgs un kurš nonāk attiecībās ar ļoti racionālu, emocionāli vēsu sievieti. Viņš paklausa, noliek malā savas vajadzības. Viņa pelna vairāk, konfliktos ir skaļāka, varbūt biežāk iedzer… Draugi, iespējams, teiks: "Viņš ir zem tupeles!" Visticamāk, attiecību modelis ir toksisks abiem. Viņi netiek līdz divu līdzvērtīgu pieaugušo attiecībām.

No šiem piemēriem varam secināt, ka neveselīgās attiecībās kāda dalībnieka individuālās vajadzības netiek apmierinātas, netiek veicināta personības izaugsme un briedums.

Sabiedrības acīs attiecības būs toksiskas, ja tās neatbildīs pašu, kultūras un reliģijas priekšstatiem un normām. Neskatoties uz to, ka partneri viendzimuma savienībā jūtas labi, bieži vien būs sabiedrības un kultūras, kas to nosodīs. No tā varam secināt, ka ir vēsturiskas un kultūras ekspektācijas par veselīgām attiecībām.

Lūk, daži piemēri, kāda ir vēstures un kultūras vīzija par attiecībām!

Atbildes meklējamas vairākos līmeņos vienlaikus. No vienas puses – sabiedrības un kultūras prasības. Cilvēka dabā ir vajadzība piederēt grupai, attiecīgi – lai piederētu sabiedrībai, kurā dzīvojam, savas individuālās vajadzības "pastumjam zem paklāja" un darām to, ko no mums sagaida.

No otras puses tā ir drošības sajūta – parasti cilvēki nonāk un paliek toksiskās attiecībās, jo tas šķiet drošāk nekā doties nepazīstamajā. Taču dzīvošana toksiskās attiecībās var arī nebūt cilvēka izvēle, piemēram, runājot par vardarbīgām attiecībām, kur kāds no dalībniekiem ir iesprostots pret paša gribu. Citreiz var šķist, ka nav izvēles. Aicinu tomēr nezaudēt ticību un turpināt meklēt izeju – krīzes centri, atbalstoši draugi, paziņas ir labas opcijas.

Pie vainas var būt arī mantotie priekšstati par to, kā veidot attiecības, kādas ir attiecības starp partneriem, kāda ir partneru loma attiecībās. Meitenes, kuru mamma attiecībās pakļaujas, ciešas, iztur un noklusē, gūst krietni mazāku iespēju savās attiecībās piedzīvot ko citu. Lasot šo, kāds teiks: "Bet es zinu, kad noticis absolūti pretēji!" Jā, kā redzētās lomas kompensācija, – viņa darīja tā, es darīšu tieši pretēji. Taču tāpat paliec iesprostots attiecīgajā modelī un nesajūti, kā gribētu darīt pats.

Atbilde ir godīgums pret sevi un ieskatīšanās dziļāk. Vispirms uzdrīksties sev godīgi pajautāt, kā jūties savās attiecībās. Vai individuālās vajadzības integrējas pāra attiecībās? Vai tu šajā savienībā vari kļūt par labāko sevis versiju? Vai partneris realizējas? Vai abi veicināt viens otra izaugsmi? Vai bērniem rādāt attiecību modeli, kuru labprāt gribētu, ka viņi atkārto savās dzīvēs?

Ja uz šiem jautājumiem atbildes ir vairāk noraidošas, pajautā sev – kā esmu te nonācis? Vai turpinu ģimenes modeli, vai drošības izjūta ir pāri manai izaugsmes vajadzībai? Vai ir pat grūti ieraudzīt un definēt, kas ir individuālās vajadzības? Kā gribu realizēties?

Aicinu uzdrīkstēties jautāt sev, atklāt sevi, rūpēties par sevi un pārējiem attiecību dalībniekiem. Tāpat izstrādāt attiecībām savu individuālo modeli – izpētot iesaistīto vajadzības, maksimāli cenšoties tās apmierināt, vienojoties par robežām. Veselīgas personības un attiecību kontekstā mantotais modelis var šķist vienkāršākā izvēle, taču diemžēl var neatbilst partneru vajadzībām.

Ieskatoties šķietami vispašsaprotamākajās lietās jeb uzstādījumos par attiecībām, kas šķiet neapšaubāmi, iespējams, rodama varbūtība pārcelties nākamajā partnerības līmenī. Mēs katrs taču vēlamies justies laimīgi, piepildīti, drošībā, realizējušies, mīlēti un mīloši!