Piecas dzīves izvēles, kuras cilvēki bieži nožēlo

Kā sacījis emocionālās inteliģences pētnieks Treviss Bredberijs, cilvēks dienas laikā pieņem vairākus desmitus lēmumu, kas arī ir viens no iemesliem, kāpēc pirms likšanās uz auss jūtamies pārguruši – gluži kā strādājuši fiziski smagu darbu. Taču nogurums nav vienīgais iemesls, kāpēc pieņemt lēmumus ir grūti. Tā vietā, lai vērstos pie gadu gaitā uzkrātajām zināšanām, fokusējamies uz ļoti specifiskām detaļām.

Iedomāsimies, ka plāno pirkt jaunu automašīnu, bet nevari izlemt – ieguldīties vairāk un ņemt auto ar ādas sēdekļiem, vai tomēr nedaudz piebremzēt un izvēlēties piezemētāku variantu. Iespējams, tik glauns auto tev nepavisam nav pa kabatai, kas nozīmē – racionālākais iemesls būtu par šādu mašīnu aizmirst, taču smadzenēm šādos brīžos ir tieksme atminēties ko patīkamu, kas vedina otrā virzienā. Kā piemēru var minēt brāļa sporta auto, kuras ādas sēdekļi smaržojuši kā pasakā, liekot pilnībā aizmirst par maksājumiem, kas, visticamāk, būs nepanesami.

Lēmumu grūtības pakāpes ir ļoti dažādas – izvēlēties, pa kuru ceļu braukt uz darbu, noteikti ir vieglāk nekā izvēlēties starp diviem darba piedāvājumiem vai pieņemt lēmumu aiziet no toksiskām attiecībām. Galvenais uzdevums ir izvēlēties labāko lēmumu, un tas nebūt nav vienkārši.

Šajā kontekstā Bredberijs min rakstnieci Bronija Vēru, kura strādājusi paliatīvajā aprūpē, ik dienas esot saskarsmē ar cilvēkiem, kuri ir uz nāves gultas. Runājoties ar pacientiem, viņa uzdevusi jautājumu: "Ko tu dzīvē nožēlo visvairāk?", un laika gaitā izkristalizējušās piecas atbildes, kuras vairākkārt dzirdētas uz riņķi. Emocionālās inteliģences pētnieks Bredberijs šos secinājumus atminējies, kad pats sēdējis blakus tēvam slimnīcas gultā, norādot – no šīm atbildēm varam daudz mācīties. Jo pieņemt nepareizu lēmumu, lai arī tam ir vislabākie nodomi, ir ļoti vienkārši.

Turpinājumā iepazīsties ar piecām dzīves izvēlēm, kuras cilvēki mūža nogalē nožēlo jo īpaši. Mācies no citu kļūdām jau šodien!

Cilvēkiem tīk dalīties ar savu viedokli vietā un nevietā. Viens uzskatus uzspiež vairāk, cits – mazāk, taču mēdz gadīties, ka šie viedokļi aizēno pašam savas domas. Ja pieņem lēmumus, kurus prātā iesējis kāds cits, iespējami divi scenāriji:

Labākais veids, kā neiekrist šajās lamatās, ir saprast, ka citu viedoklis – tas ir tikai un vienīgi viedoklis. Ja viņi tevi uzskata par sliktāko cilvēku uz pasaules, vienkārši jāpieņem, ka tādas ir konkrētā indivīda, nevis visas nācijas domas. Tava vērtība slēpjas tajā, kā pats uz sevi skaties.

Caur smagu darbu varam mainīt pasauli, mācīties, augt un just, ka tiešām esam kaut ko sasnieguši. Reizēm smags darbs arī palīdz sastapties ar savu laimi, taču tas pārtop problēmā, kad sasniegumu cena ir tavi tuvākie. Ironiski, ka daudzi cilvēki ilgās darba stundas un milzīgo piepūli skaidro ar nepieciešamību nodrošināt savus mīļos, nemaz neapjaušot, ka daudz lielāka nozīme par naudu ir vēlmei ziedot savu laiku un kompāniju. Pats svarīgākais ir atrast zelta vidusceļu starp savu sirdslietu un laiku, kuru pavadi ar saviem sirdscilvēkiem, jo pretējā gadījumā dzīves nogalē šo lēmumu var nākties nožēlot.

Bērniem māca, ka emocijas ir jākontrolē, jo pretējā gadījumā tas kontrolēs viņus. Uz kādu brīdi tas palīdz, taču emocijas nekur nepazūd – tās krājas, līdz kādā brīdī gatavas izšauties gaisā kā vulkāna izvirdums. Tieši tāpēc labākais variants ir neturēt emocijas sevī. Tēlaini runājot, izlikt uz galda, iepazīties ar tām un izdarīt secinājumus. Sākotnēji tas var būt grūti, bet šādas rīcības māca būt godīgam pret sevi un citiem.

Piemēram, ja tev šķiet, ka darba devējs atalgojuma aspektā nenovērtē, esi iniciators sarunai, kurā atklāj savas sajūtas. Paskaidro, kāpēc tava vērtība ir augstāka. Tālāk iespējami divi scenāriji – priekšnieks tev piekritīs un izpildīs vēlmes vai arī norādīs uz aspektiem, kas, viņaprāt, vēl jāuzlabo. Ja izvēlēsies sajūtas neizlaist uz āru, ļoti ticams, ka produktivitāte, vēlme strādāt un izdarīt visu pēc labākās sirdsapziņas pamazām kritīsies, kā rezultātā no kārotā rezultātā attālināsies vēl vairāk.

Skrienot kā vāverei ritenī, ļoti vienkārši aizmirst, cik svarīgi ir cilvēku mums līdzās – jo īpaši tie, kuru satikšanai jāizbrīvē laiks. Kad esam aizņemti, attiecību uzturēšana un spodrināšana ar seniem draugiem parasti ir pirmais, ko pastumjam otrajā plānā. Un tas ir ļoti skumji, jo tieši tikšanās un sarunas ar seniem sirdsdraugiem vai paziņām darbojas gluži tāpat kā stresa bumbiņas. Tuvi draugi dod jaunu enerģiju, ienes dzīvē jaunas perspektīvas, kā arī sniedz piederības sajūtu, kuru citos veidos nav iespējams gūt.

Tuvojoties mūža nogalei, visi sarežģījumi, grūtības un pārdzīvojumi, salīdzinot ar skaistajiem un priecīgajiem brīžiem, kļūst ārkārtīgi mazsvarīgi. Lai gan situācijas ir ārkārtīgi dažādas, lielā vairumā gadījumā ciešanas ir izvēle, attiecīgi paši sevi iesprostojam cietēja lomā. Lai gan no pārdzīvojumiem nav pasargāts neviens, mūsu spēkos ir kontrolēt, kā uz dzīves sarežģījumiem reaģējam. Un tieši tas pats attiecas arī prieka brīžiem – iemācīties smaidīt un smieties, kad dzīvē viss neiet kā pa diedziņu.