Trīs skaisti mīlasstāsti, kas apliecina – sudrabs matos nav šķērslis
Foto: Privātais arhīvs
Ja vajadzētu vienā grāmatā apkopot stāstus, kā mīlestība atradusi divus cilvēkus – tā būtu viena vareni bieza grāmata. Šoreiz piedāvājam atšķirt četras šīs grāmatas lappuses un iepazīties ar stāstiem, kuru galvenie varoņi vairs nav jaunības trakuma apdullināti. Tie ir dzīvesstāsti, kas liek noticēt – arī mūža nogalē iespējams gan sastapt savu īsto un vienīgo, gan arī uzturēt pirms 60 gadiem uzšķilto mīlas dzirkstelīti dzīvu.

Lielākoties par skaistiem mīlasstāstiem runā februārī – Valentīndienā –, taču patiesībā tieši vasara ir tas laiks, kad uzplaukst daudzas jaunas attiecības. Tas nozīmē, ka šis ir īstais brīdis, lai atmodinātu savu neglābjamo romantiķi vai atsaldētu jebkura skeptiķa sirdi. Cilvēks ir radīts, lai mīlētu un taptu mīlēts, tāpēc nevienam nevajadzētu liegt sev šo prieku.

Taču sava cilvēka sastapšana ir tikai viena monētas puse. Cits stāsts ir par spēju vienam pie otra sāniem novecot, dzīves laikā nelaužot "līdz nāve mūs šķirs" zvērestu. Kā to izdarīt? Vai tas vispār ir iespējams? Kā sacījusi Veronika, viena no mūsu stāstu varonēm, kas pagājušajā gadā ar vīru nosvinēja dimanta kāzas, cilvēkiem viennozīmīgi ir vajadzīgi brīži, kad paiet vienam no otra maliņā, lai pēc tam pilnasinīgāk būtu kopā. Un tā ir tikai viena no dzīves gudrībām un patiesībām.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!