'Bērna izsistā loga vietā var ielikt jaunu!' Reliģijas pasniedzēja un bērnu aizbildne uz motocikla

Publicējam mūsu lietuviešu kolēģu "Delfi.lt" rakstu.

Aizbildne patstāvīgā dzīvē pavadījusi ne vienu vien bērnu. Viņa atzīst, ka jau no paša sākuma bijis jāpieliek lielas pūles, pacietība un gribasspēks, lai bērni ievērotu noteikumus, apgūtu ikdienas ieradumus, pat pareizi ēstu, turot rokās karoti, vai sēdētu uz krēsla.

Enerģiskā reliģijas pasniedzēja Jurgita atceras, ka pirmie audžubērni ģimenē ienāca pēc skautu nometnēm, kas bija domātas grūtībās nonākušām ģimenēm. Daži bērni tur jautāja, vai nevar palikt pie viņas un – galu galā arī palika. Vēlāk Jurgita nolēma apgūt sociālā darbinieka specialitāti un kļuva par dežurējošu aizbildni.

"Kopš bērnības es biju aktīvāks bērns. Man nepatika lelles un es mēdzu atņemt brālim visas mašīnas. Mans brālis bija gadu vecāks. Pirms došanās armijā viņš nopirka motociklu, un tā arī es iemācījos braukt," atceras sieviete.

Apkārtējie dīvaini skatījās uz viņu, kad skolotāja ieradās uz skolu uz motocikla. Turklāt – reliģijas skolotāja! Tiesa, bijušas arī kuriozas situācijas, piemēram, kad viņa uz darbu ciematā no kapsētas atvedusi priesteri.

Enerģiskā sieviete stāsta – lai visu mūžu paliktu jauna, nepieciešami bērni, kas skraida riņķī un izspēlē palaidnības. "Es teikšu vienu: ja nevēlies novecot, rūpējies par kādu. Tu darīsi labu darbu un nenovecosi," pārliecināta Jurgita.

Viņa novērojusi, ka ne visi piekrīt rūpēties par hiperaktīviem bērniem. Taču Jurgita bija apņēmības pilna to darīt. Pirmais gads bija īsts pārbaudījums. "Tagad var par to pasmieties, bet mēs ar vecāko aizbilstamo sākumā cīnījāmies par to, kurš kuru pārspēs. Ielēju tasi tējas, noliku uz šķīvja sviestmaizi un dažas pankūkas. Viņš pamazām stumj to krūzi prom no galda un skatās, kā es reaģēšu: kliegšu? Paķeršu? Ko darīšu? Uz grīdas nošķind tējas krūze... Es atnāku, satīru un jautāju: "Nu, kā gāja ar tēju? Vai tev pietika? Un sviestmaizi vairs neēdīsi?" "Nē," aizbildne atceras pirmās kopīgās pusdienas. Saka, ka bijis arī bojāts parkets un dakšas.

Pirmajās dienās, kad ar bērniem gāja pa pilsētu, viņi kliedza un izteica neglītu vārdu. Apkārtējie atskatījās. Jurgita nemitīgi centās bērnu uzmanību novirzīt uz pozitīviem piemēriem: "Redziet, staigā jauks un kārtīgs puika, vai viņš kliedz?" Un viņi arvien biežāk aizdomājās.

Pamazām bērnu rīcība sāka mainīties, tika ieviests nepieciešamais režīms. Jurgita stāsta, ka, ievērojot noteikumus, bērni mācījās pazīt arī pulksteni. "Mēs zinām, ka jāmazgā rokas no rīta un vakarā, jāiztīra zobi, jāsaloka drēbes, jāsaklāj gultas. Mēs to visu jau esam iemācījušies. Kad viņi ieradās un es katram nopirku gultiņu, bērni to vienkārši dievināja un nespēja noticēt, ka viņiem būs sava guļvieta. Tad man ļoti apskrējās sirds," atceras aizbildne.

Viņa stāsta – lai rosinātu bērnus mācīties, bija jāpieliek pūles un laiks. Piemēram, viņa strādāja bibliotēkā un mācīja bērniem datorprasmi: divas reizes parāda, kā jāraksta daži alfabēta burti, bet trešo reizi bērniem tas jādara pašiem. Ja uzdevums veiksmīgi izpildīts, bērns var turpināt darboties pie datora.

"Bērni trīs gadu laikā acīmredzot ir pilnveidojušies – iemācījušies lasīt, rakstīt, skaitīt dzejoļus, pamazām apguvuši krievu un angļu valodas," stāsta Jurgita.

Jurgita sevi dēvē par sirsnīgu aizbildni, kura atzīst savas kļūdas. "Es visu novērtēju, domājot par bērniem dabiski, īpaši, ja domāju par viņu izdarībām. Piemēram, bērns izsita logu. Citi saķers galvu un teiks: "Kā tas var būt?". Es pati esmu sasitusi ne vienu vien logu un – nekas, vietā ielikts jauns. Ir visādi bērni un pusaudži, visus vajag pieņemt un aprunāties. Tāda ir dzīve. Vienīgi pieprasu no saviem aizbilstamajiem vienmēr teikt patiesību – man ļoti riebjas meli. Sākumā aizbilstamajiem bieži patika melot, taču šis netikums pamazām izzūd," pārliecinājusies Jurgita.

Viņa ir atklāta – būt par aizbildni prasa daudz spēka. Un viņa to nenožēlo. Ja ir grūti, viņa iesaka vienmēr atcerēties, ka nekas nav neatrisināms. "Ja bērna vecāki ir kā apmaldījušies, ir jāskatās uz priekšu un jārada bērniem jauna dzīve. Tas prasīs lielu pacietību, bet viss atmaksājas, un bērni mainās. Ticiet man!" teic aizbildne.

Jurgita ar savu pozitīvo attieksmi un aktīvajām aktivitātēm cenšas "inficēt citus". Viņai ar vīru ir viensēta, uz kuru viņa bieži dodas kopā ar bērniem. Ir arī peldbaseins un batuts. Viņi apmeklē Panevēžu izklaidei, pastaigājas pa parku un dažreiz dodas uz jūru.

"Bijām uz baikeru izstādi Šventojā. Es ar motociklu, pēc tam vīrs un bērni", smaida Jurgita.