Pirmā klase klāt – vai bērns maz ir gatavs skolas gaitām?

Lai veiksmīgi uzsāktu skolas gaitas un iekļautos mācību procesā, bērnam ir nepieciešams atbilstošs psiholoģiskās gatavības līmenis, ko raksturo emocionālā, intelektuālā un sociālā gatavība. Emocionālās gatavības pamatā ir bērna vēlēšanās iet uz skolu, mācību motivācija jeb vēlme apgūt ko jaunu.

Bērna intelektuālā gatavība skolai ietver konkrētas zināšanas un prasmes – spēja lielā informācijas apjomā saskatīt būtiskāko, prast atdarināt, klausīties, noturēt uzmanību, spēja pastāstīt par sev zināmām lietām, atbildēt uz jautājumiem un citas prasmes. Savukārt sociālo gatavību raksturo bērna sabiedriskums, prasmes veidot kontaktu ar vienaudžiem un pieaugušajiem, adaptēšanās un pielāgošanās spējas, prasme sadzīvot, risināt konfliktus un aizstāvēt sevi. Dažas nedēļas pirms skolas būtu labākais laiks pārbaudīt, vai bērnam ir visas nepieciešamās zināšanas un prasmes, uzsākot mācības. Daudzas pamata zināšanas (lasīšana, skaitīšana...) noteikti jau tika iemācītas pirmsskolas iestādē, tomēr vecākiem būtu jāpārbauda arī loģika, zināšanas par apkārtējo pasauli.

Ilgstošu pētījumu rezultātā radītas vairākas psiholoģiskās izpētes metodes, kas paredzētas bērnu grūtību un resursu noteikšanai. Katrs bērns ir individualitāte, personība, un ar šo metožu, testu palīdzību var labāk saprast bērnus, izprast viņu grūtību iemeslus un cēloņus, kas savukārt var palīdzēt objektīvāk palūkoties uz situāciju. Svarīgi ir saprast, kas var uzlabot bērna dzīves kvalitāti.

Bērns pie psihologa uz psiholoģisko izpēti visbiežāk nonāk ar ģimenes ārsta, neirologa vai psihiatra nosūtījumu. Dažkārt pirmās bažas parādās bērna audzinātājai, jo, neraugoties uz visām pūlēm, neizdodas novērst mācību grūtības vai problēmas ar uzvedību. Krietni retāk vecāki pie speciālista atved bērnu pēc savas iniciatīvas. Uzskata, ka psiholoģiskā izpēte nav obligāta vai nepieciešama visiem bērniem, tomēr speciālista palīdzība būtu ieteicama, ja bērna intelektuālā attīstība ir būtiski aizkavējusies, neraugoties uz atbilstošu aprūpi.

^{Foto: Publicitātes foto}

Uzsākot skolas gaitas, bērns darbojas palielinātas fiziskās un emocionālās slodzes apstākļos, stresa apstākļos. Kaut arī pārmaiņas tiek uztvertas kā pozitīvas, tomēr tas ir stress, un fizioloģiskās reakcijas ir tikpat spēcīgas kā negatīvu notikumu gadījumā. Nepietiekama gatavība skolai nozīmē, ka bērnam ir nepietiekams daudzums resursu, ar ko pārvarēt šo krīzi, paaugstināto slodzi. Tādā gadījumā parādās dažādi traucējumi, ko dēvē par adaptācijas (piemērošanās) traucējumiem.

Dažkārt bērns ir pārāk aktīvs, un ir grūtības koncentrēt uzmanību, uzvedība var kļūt agresīva, izaicinoša, parādīties problēmas ar apkārtējiem cilvēkiem. Gadās, ka ir vērojamas uzvedības un domāšanas īpatnības, un bērns var būt ļoti emocionāls, jūtīgs vai arī, tieši pretēji, depresīvs un trauksmains.

Tie būtu biežākie iemesli, kādēļ bērns nonāk uz psiholoģisko izpēti. Tomēr arī daudzus citus aspektus (enurēze vai enkoprēze, grūtības sadzīvot ar kādu hronisku slimību utt.) ir vērts pārrunāt un izpētīt, lai mēģinātu palīdzēt bērniem un viņu vecākiem uzlabot dzīves kvalitāti un mazināt trauksmainību, sagatavojoties jaunajai pieredzei – skolai.

Katram bērnam ir dabas dots intelektuālo spēju potenciāls, ko ar apkārtējiem impulsiem mēs varam uzlabot vai sagraut, stimulējot savus bērnus. Ja stimulējam pārāk daudz, tas bērnu var novest līdz pārgurumam, depresijai, trauksmainībai, somatiskām raizēm, kascbieži izpaužas kā nepamatotas vēdera vai galvassāpes. Vecākiem būtu svarīgi objektīvi novērtēt sava bērna spējas un nepieciešamības gadījumā vienmēr sniegt atbalstu un laiku pārrunām. Profesionālās metodes palīdz noteikt bērna kognitīvo, intelektuālo spēju attīstības līmeni, atmiņas, domāšanas, uzmanības un uztveres īpatnības, kā arī bērna emocionālo labsajūtu un personības īpatnības.

Ļoti būtiski izvērtēt, vai bērnam ir parādījusies interese par apkārtējās pasaules norisēm. Nopietns pamats raizēm ir, ja bērnam iztrūcis "kāpēcīša" periods. Vecākiem vajadzētu pavērot un izvērtēt darbiņus, kas tiek uzdoti – vai pilda ar interesi, patstāvīgi, negaidot ārējos stimulus, un to, kā viņš prot orientēties apkārtējā vidē.

Šim aspektam parasti, gatavojot bērnu skolai, tiek pievērsta vislielākā uzmanība. Bērna nepietiekams intelektuālās gatavības līmenis ir viena no biežāk sastopamajām problēmām, ar ko nākas saskarties psihologa darbā. Šāda situācija veidojas tādēļ, ka bieži intelektuālā sagatavotība tiek izprasta nepareizi. Tā nav lasītprasme, skatīšana vai rakstīšanas iemaņas. Lai izvērtētu intelektuālo attīstības līmeni, jānosaka izziņas procesu attīstības līmenis – uztveres, uzmanības un domāšanas procesu attīstība.

Bērniem šajā vecumā atmiņa pamazām kļūst tīša, apzināti regulējama, spējot atcerēties ne tikai mehāniski, bet arī vadoties pēc likumsakarībām. Pirmsskolas vecumā ir labi attīstīta netīšā atmiņa – atceras košo, emocionālo, to, kas izceļas uz apkārtējā fona.

Attīstās spēja ilgstoši pildīt ne pārāk patīkamu uzdevumu. Svarīgs aspekts ir spēja novest ieplānoto līdz galam, nenovirzīties no mērķa, nepārtraukt darbību, sastopoties ar grūtībām. To apliecina arī māka ievērot noteikumus. Ja bērns nav pamazām radināts kontrolēt un vadīt savus impulsus, pakļauties prasībām, tad, uzsākot skolas gaitas, to apgūt būs grūti.

Dzirdes un runas attīstības līmenis ir ļoti būtisks skolā, jo lielā mērā runas attīstība ir saistīta ar domāšanas attīstību (mēs domājam vārdos). Savukārt roku smalkās kustības un koordinācijas attīstība ir būtisks priekšnosacījums bērna rakstītprasmes attīstīšanai. Būtiski, kā bērns tur rokās zīmuli, kā darbojas ar šķērēm, adatu, lineālu? Visbeidzot telpiskās orientācijas un ķermeņa veiklības attīstība ir saistīta ar koordinācijas sistēmu acs-roka. Tas nozīmē – kādas ir iemaņas saskaņot to, ko es redzu, ar to, ko es daru. Tā kā skolā ir būtiski spēt uztvert no attāluma, tad var trenēt priekšmetu nozīmēšanu vai to izvietojumu no attāluma.

Motivācija ir bērna iekšējais pamatojums. Parasti tiek novēroti ārējie motīvi, kad bērns rīkojas, pakļaujoties pieaugušā prasībām (nav sava pamatojuma). "Rotaļu motīvi" – skola ir kā jauna rotaļa, bet var rasties grūtības, saskaroties ar rutīnu mācību darbā. "Mācību darbības motīvi" – bērnam ir izziņas intereses, vajadzība būt intelektuāli aktīvam, apgūt jaunas prasmes, iemaņas un zināšanas.

Skolas gaitas uzsākot, ideālajā variantā bērnam būtu jājūtas droši, jāspēj uzticēties citiem, jābūt pietiekami patstāvīgam un spējīgam uzņemties iniciatīvu.

Lai psiholoģiskā izpēte būtu iespējami veiksmīgāka, ir ļoti svarīgs labs kontakts ar bērnu un viņa vecākiem, kā arī motivācija un vēlme runāt un meklēt grūtību risinājumus. Ir gan arī citi faktori, kas var būtiski ietekmēt izpētes gaitu, piemēram, bērna veselības stāvoklis un noskaņojums – vai bērns ir izgulējies, paēdis, atpūties, mierīgs, nav pārāk uzbudināts, steidzoties uz izpēti. Lai saņemtu objektīvākus rezultātus, vēlams iespējami mazināt šos ietekmējošos faktorus un paskaidrot bērnam, kāds mērķis ir šīm tikšanās reizēm.

Psiholoģiskā izpēte parasti notiek viens pret vienu – psihologs un bērns. Šai laikā tiek nodibināts kontakts, izveidota uzticama, droša vide, tiek daudz runāts un tiek piedāvāti dažādi bērnu vecumam piemēroti un pielāgoti uzdevumi.

Saruna ar vecākiem parasti notiek pirms izpētes – tajā pašā dienā vai iepriekš norunātā atsevišķā konsultācijā. Sarunā ar vecākiem svarīgi ir noskaidrot izpētes mērķi, saprast – kad, kur un cik ilgi bērnam ir grūtības, kā arī mēģināt atrast bērnu resursus – kas ir tas, par ko vecāki var paslavēt savu bērnu.

Izpētes laikā vienmēr tiek izmantotas metodes, lai aplūkotu situāciju no vairākām pusēm, īpaši uzsverot bērna resursus un stiprās puses.