Bailes ir dabiskas cilvēka emocijas, ar kurām ir sastapies (uzdrošinos apgalvot) ikviens cilvēks uz Zemes. Tās izjūt jaundzimušais, ienākot šajā pasaulē, un lielākoties bailes ir klātesošas, arī šo dzīvi atstājot. Es baidos visu mūžu. Un man šķiet, ka viens no manas dzīves pamatuzdevumiem ir meklēt zināšanas un tehnikas, lai pārvarētu un iemācītos kontrolēt šīs bailes.
Piedzimšanas bailes es, protams, neatceros. Taču manas pirmās apzinātās bailes bija ļoti konkrētas. Kad dažu gadu vecumā ar omi, braucot pēc piena, gribēju samīļot mana auguma suni, kurš tieši tajā brīdī ieturēja vakariņas, viņš man pāršķēla lūpu. Maza rētiņa, un bailes no suņiem uz mūžu.
Nākamā epizode – atceros, kā padomju laiku izskaņā vasaras brīvlaikā gāju ciemos uz slimnīcu pie klasesbiedrenes, kurai tikko bija izoperēta aklā zarna. Bērnu ķirurģijas nodaļā tolaik ciemiņus neielaida, bet es kā mediķu bērns drīkstēju. Kopš tās reizes katras aizdomīgas sāpes vēdera labajā lejasdaļā mani biedēja tik ļoti, ka lasīju Bībeles stāstus bērniem, lai Dieviņš redz, ka esmu labs bērns, un operācija man ietu secen.
Vēl spilgti atmiņā palikušas bailes no virinātājiem un izvarotājiem. Virinātāju Liepājā netrūka. Pamatskolas gados es tādus eksemplārus visā viņu godībā redzēju četras reizes. Briesmīgas bailes un trīcēšana mani pavadīja visas atlikušās dienas garumā. Un par potenciālu izvarotāju (nez, no kurienes vispār tās bailes radās) uzskatīju katru aizdomīga paskata vīrieti uz ielas vai autobusā un turējos pa gabalu. Tās bija bailes, kuru dēļ varēju iet kvartāliem apkārt vai skriet, cik ātri vien iespējams.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
