Zaudēt tuvinieku patiešām nozīmē zaudēt daļu no sevis. Kā pārdzīvot sēras

Sēras daudzus gadus pētītas dažādos aspektos, un ir definēti galvenie sēru posmi: noliegums, dusmas, tirgošanās, depresija un pieņemšana (to sauc arī par atveseļošanās periodu). Kauņas atvadu mājas "Rekviem" vadītāja Karolīna Jancevičiūte stāsta, ka, neskatoties uz dažādām teorijām un praksēm, cilvēki ar zaudējumu samierinās dažādi, katrs saprot un pārdzīvo sēras savā veidā. "Sēru ilgums, posmi un norise ir atkarīga no sērotāja personības, zaudējuma apstākļiem, apkārtējo informētības un citiem faktoriem. Lai gan zinātne nosaka piecus sērošanas posmus, tas noteikti nav noteikums un nav pielāgots ikvienam. Pat ģimenes locekļi, kuri zaudējuši vienu un to pašu mīļoto cilvēku, visticamāk, šo sajūtu piedzīvos ļoti atšķirīgi," stāsta Jancevičiūte.

Mēs visi piedzīvojam skumjas, tās ir dabiskas un iedzimtas emocijas. Normāli, ka pēc svarīga un tuva cilvēka zaudējuma šī sajūta kļūst arvien asāka. Cilvēks jūtīgāk reaģē uz visu, izjūt stresu, bieži vien ir nevaldāmas emocijas. Mērija Frensa O'Konora, Arizonas Universitātes klīniskā psiholoģe, kura pēta sēras, stāsta, ka mīļotā zaudējums pirmām kārtām ir attiecību zaudēšana. "Mums ir attiecības ar cilvēkiem. Brālis, māsa, dzīvesbiedrs – šie vārdi parāda, ko mēs vēlamies ar konkrēto cilvēku piedzīvot. Kad šī cilvēka vairs nav, mums jāiemācās pielāgoties pavisam citiem noteikumiem. Smadzenēm vārds "mēs" ir tikpat svarīgs kā vārds "es". Tāpēc, ja cilvēks pēc tuvinieka nāves jūtas tā, it kā būtu pazaudējis daļu no sevis, tā ir taisnība – tā darbojas mūsu smadzenes," skaidro psiholoģe. Taču cilvēki bieži izvairās runāt par emocijām – tad sēru process var ieilgt un zaudējumu pārdzīvot ir grūtāk.

"Mūsu kultūrā ir pieņemts slēpt emocijas. Kopš bērnības esam trenēti izvairīties no negatīvām emocijām un ar tām saistītām izpausmēm: skumjām, dusmām, bēdām, asarām utt. Šādas emocijas bieži vien saista ar vājumu. Pat bērnus bēdīgos pārdzīvojumos mudinām beigt raudāt vai skumt. Taču emocijas nekur nepazūd, mēs tikai mācāmies tās apspiest, rodas iespaids, ka skumjas ir mūsu ienaidnieks un negatīva emocija," stāsta Jancevičiūte.

Katrs zaudējums un tā izdzīvošana ir individuāla. Mēs nevaram nosodīt vai kritizēt apkārtējos un viņu samierināšanās praksi, jo izjustās emocijas, sāpes un zaudējumi ir viņu personīgā darīšana. Cilvēki paši atrod veidu, kā tikt galā ar tukšumu un skumjām. Jancevičiūte ievērojusi, ka emociju apspiešana nereti izpaužas ar iesaistīšanos dažādās aktivitātēs. "Daži cilvēki slimīgi apslāpē emocijas un iegrimst dažādās aktivitātēs, piemēram, sportā vai darbā. Ir labi novērst uzmanību, vingrot un nodarboties ar iecienītākajām aktivitātēm, taču ir svarīgi saprast, ka negatīvās emocijas nekur nepazudīs, un nevajag mēģināt no tām mākslīgi atbrīvoties. Citi, vairāk introverti cilvēki, ieraujas sevī. Šādā situācijā var būt arī grūti atšķirt veselīga būšana ar sevi un skumjām vai apātija pret dzīvi," viņa komentē.

Pēc Jancevičiūtes domām, sēru posmu vislabāk var pārvarēt tās emocijas, no kurām mēdzam visvairāk izvairīties – grūts dzīves periods jāpiedzīvo ar visām izjustajām emocijām. Jāļauj sev raudāt, skumt, runāt par zaudējumu un sāpēm. Jo mazāk cilvēks pretojas sāpju un skumju emocijām, jo vairāk tās kļūst emocionāli "caurlaidīgas", tas nozīmē, ka uzkrātās jūtas tiek atbrīvotas un sēras tiek piedzīvotas ātrāk, salīdzinoši vieglāk.

"Jāskatās uz savām sāpēm kā uz draugu, nevis ienaidnieku. Ar šo "draugu" var pasēdēt, nebēgt, veltīt viņam savu uzmanību, laiku, un bez vainas un kauna apziņas dzīvot ar emocijām un dzīves izaicinājumiem", stāsta Jancevičiūte.

Novērots, ka cilvēkiem ar emocijām palīdz tikt galā dažādas sērošanas prakses, piemēram: vēstuļu rakstīšana, apzinātības meditācija vai emociju atlaišanas meditācija, kvalitatīva atpūta un sarunas ar citiem cilvēkiem.

Runāšana un dalīšanās ar sāpēm ir labākās zāles sēru un dziedināšanās procesā. Lai gan atvēršanās citiem, tāpat kā visa sēru pieredze, ir ļoti individuāla, cilvēki vieglāk atveras tuvākajiem drošā vidē. "Ir svarīgi izvēlēties, ar ko runāt, jo ne visi var klausīties. Lielākā daļa cilvēku nav pazīstami ar šāda veida sāpēm, tāpēc viņi mēģina uzmundrināt, dažreiz teikt, ka var būt vēl sliktāk vai viss būs kārtībā un ka šīs emocijas un tukšums ir pārejošs. Ja vēlies kādam palīdzēt, bet nezini, kā, dažreiz vislabāk ir vienkārši pavadīt kopā laiku," iedrošina Jancevičiūte.