Dimanta pāris: 'Testamentā bērniem atvainosimies – visu iztērējām priekam!'

"Es teikšu vienkārši: laulība ir smags un atbildīgs darbs. Man izklausās dīvaini, ja par pāriem raksta "Raksturu neatbilstība". Un kā tie var sakrist? Galu galā visi nāk no atšķirīgas vides, tāpēc ir jāpielāgojas vienam otram. Tāpat kā jebkur citur, arī ģimenē ir nepieciešama elastība. Kad man jautā, kāds ir laimīgas laulības noslēpums, es saku, ka tas vienkārši ir trīs "p" noteikums: pienākums, pietāte (cieņa) un pacietība. Ja šīs trīs lietas darbosies, laulība noteikti būs ilgtspējīga," saka Irēnas kundze.

"Un es domāju, ka ir arī ļoti svarīgi, lai pāris iet vienmēr visur kopā. Tagad jau varu teikt, ka šāda uzvedība ir kā ģimenes sargeņģelis. Mums nekad nav bijusi vajadzība aizbēgt vienam no otra," aizdomājas Greičiūnas kungs.

Pastāstiet, kā izskatās dzīve pēc godpilnām dimanta kāzām?

Irēna: Es nekad neticēšu, ka ir pāri, kas dzīvo tā, ka pie viņiem plūst tikai medus upes. Mēs neesam eņģeļi, mums visiem ir dažādi trūkumi. Var veidot raksturu, bet nevar mainīt temperamentu. Esmu holēriķe... Atceros, reiz dzirdēju Valentīnu mierinām vedeklu, ka Mamuts (tā mani sauc mazbērni) uzvedas nepiedienīgi, ballītēs skraida kā Āfrikas mežacūka ar asti uz augšu. Bet es nevaru iedomāties sevi sēžam uz vietas.

Valentīns: Bet ir labi, ka tu zini, kas esi. Viņa vismaz reizēm var savaldīties (smejas). Man šķiet, ka mēs visi ar vecumu kļūstam mierīgāki. Vismaz es.

Un ja runājam nopietni, tad labi ir – ja mēs pieļāvām kādas kļūdas, tās nekad nepārņēma un neaizēnoja piedzīvoto labo. Citādi diez vai mēs būtu nodzīvojuši 60 gadus.

Irēna: Atceros, reiz apsolīju savākt visas kleitas un izvākties. Es piezvanīju savai meitai, lai to paziņotu viņai, un atvase gudri jautāja: "Un tu nedomāji, ka atpakaļ neaicinās?" Tas arī bija viss. Dzīvē nevajag veikt pēkšņas kustības. Vienmēr labāk ir atkāpties, novērtēt, padomāt. Pēc kāda laika viss nomierinājās. Parasti es par kaut ko dusmojos, kādu laiku klusēju, no rīta pamostos un dažreiz pat neatceros, par ko biju dusmīga...

Valentīns: Reizēm klusums mājās nāk par labu (smejas). Labi, ka neesmu tik straujas dabas. Vispirms domāju un tad rīkojos, nevis otrādi.

Irēna: Jā, mēs ar Valentīnu esam diezgan atšķirīgi. Es esmu asāka un nepacietīgāka, savukārt Valentīns ir atturīgs, mēdz visu paturēt pie sevis. Un es vairāk esmu no tās sērijas "Ko es redzu, to es speru laukā". Starp citu, mēs abi pēc horoskopa zīmes esam Mežāži. Ir tāds teiciens: "Ar Mežāzi ģimenē dzīvot ir ļoti grūti, bet, ja saduras divi Mežāži, tas tomēr ir iespējams."

Nešaubos, ka pēc 60 gadiem jums ir par ko vienam otram pateikties.

Valentīns: Teikšu godīgi – Irēna man vienmēr ir bijis īpašs balsts gan darbā, gan dzīvē. Viņas klātbūtne man bijusi ļoti svarīga.

Irēna: Un man bijis ļoti būtiski, ka Valentīns vienmēr mani atbalstījis un bijis man blakus. Neslēpšu, ka, nonākot Valentīna ģimenē, man bija mazvērtības komplekss, taču viņa atbalsts man palīdzēja nomierināties. Esmu pateicīga Valentīnam par to, ka visu mūžu jutu viņa mīlestību un rūpes. Man ir ļoti svarīgi, lai mēs vienmēr visu darītu kopā – uzkopjam māju, pļaujam zāli, dzeram zāles. Un turklāt viņš nekad nežēlo naudu manām kleitām.

Lūdzu, izstāstiet, kā jūs iepazināties?

Irēna: Jaunībā strādāju par medmāsu fiziskās kultūras dispanserā. Mani darbabiedri sāka runāt par to, ka man vajadzētu iepazīties ar puisi – basketbolistu. Tā kā pati biju brunete, tad iedomājos, ka šis kavalieris būs ar līdzīgu, tumšu, sejas krāsu. Un vienā no mačiem sporta pilī pirmo reizi ieraudzīju to ieteikto līgavaini Valentīnu – gara auguma, tievs, gaišs, sauli neredzējis... Taču mans viedoklis ātri mainījās, kad Valentīns pēc mača uzvilka uzvalku. Tīras, kārtīgas, bikses "līdzenas" kā ledus, spīdīgas kurpes, pats ļoti inteliģents un patīkams. Mūsdienu izpratnē – sapņu līgavainis.

Un tev, Valentīn, kāds bija pirmais iespaids par Irēnu?

Valentīns: Viņa bija ļoti jauka meitene. Man bieži patīk jokot: tolaik sacensību laikā man nebija laika nokrist – kā medmāsa jau bija klāt. Kā var neredzēt tādu skaistumu?

Irēna: Tā ir viņa versija. Un patiesībā Valentīna draugiem patīk arī norādīt, ka sacensību laikā viņi nereti sadusmojušies, ka Valentīns skrien pie māsiņas, tiklīdz kaut kur nedaudz piesitis pirkstu...

Simpātijas bija abpusējas.

Valentīns: Es domāju, ka dzīvē tā ir vienmēr. Ir jāizjūt savstarpējā pievilcība.

Irēna: Mūsu abu dzīvē viss notika kārtīgi. Pēc desmit mēnešu iepazīšanās mēs nolēmām apprecēties. Starp citu, vīramāte aiznesa laulību pieteikumu uz laulību zāli.

Valentīns: Tāpēc, ka Irēna tolaik bija aizbraukusi uz Kauņu kursos.

Irēna: Arī dimanta kāzu svinību laikā atzinos, ka īsti vēl nejutos kāzām gatava. Man likās, ka esmu tam par jaunu. Pat reti gāju uz dejām. Kad citas dāmas gandrīz katru otro dienu skrēja uz dejām, mēs ar māsīcu gājām tikai sestdienās un tikai uz toreizējo Virsnieku namu. Un mēs nekad negaidījām deju beigas, aizbēgām agrāk, lai neviens neiedomājas mūs pavadīt.

Valentīns: Tomēr man bija konkurenti...

Vai jūsu kāzas bija lielas?

Valentīns: Pieticīgas, dzīvoklī, mazā istabiņā. Kopā ar mums ballītē bija 17 cilvēki. Tas bija tikai laika jautājums, un mēs būtu nokavējuši ceremoniju, jo mēs nekādi nevarējām sagaidīt savus lieciniekus. Vēlāk gan izrādījās, ka viņi kavēja objektīvu iemeslu dēļ, taču tajos laikos nebija mobilo tālruņu, nevarējām piezvanīt un noskaidrot, kas noticis, tāpēc nācās steidzami izvēlēties citus lieciniekus no viesu pulciņa. Bet, kā dzīve rāda, viss bija labi.

Irēna: Tagad, kad skatos mūsu kāzu fotogrāfijas, esmu pārsteigta, cik maz mēs toreiz pievērsām uzmanību savam izskatam. Apprecējos praktiski "kā mamma dzemdēja" – bez frizūras, bez grima. Starp citu, kad apprecējāmies, pirmos piecarpus gadus dzīvojām pie sievasmātes un dalījām kopīgu guļamistabu, kuru atdalīja tikai aizkars. Daudzas dzīves mācības guvu no vīramātes. Piemēram, kad es biju jauna, es par kaut ko dusmojos – Valentīns aicināja kaut kur doties kopā, un es dusmojos. Man vīramāte mēdza teikt: "Atceries – uzaicinās vienreiz, otrreiz, un varbūt trešo reizi neaicinās." Viņa arī nemitīgi uzsvēra, ka nevajag rādīt savas emocijas, izejot sabiedrībā. Nevienam nav jāredz, vai laulātie ir dusmīgi vai kādam ir slikts garastāvoklis.

Tagad, kad esat jau nosvinējis dimanta kāzas, varētu uzrakstīt padomu grāmatu jauniešiem.

Valentīns: Mēs vairāk esam lasītāji nekā rakstītāji.

Irēna: Es domāju, ka nevar atrast vienu recepti vai likumu visiem. Bet es noteikti varu atkārtot, ka laulība ir smags darbs. Galu galā laulībā satiekas divi dažādi cilvēki, tāpēc tiešām vajag daudz ko paciest, paciest un lieki nelauzt šķēpus.

Valentīns: Ir svarīgi būt ar dzīvesbiedru ne tikai tuvumā, bet arī [pēc būtības] kopā.

Irēna: Mēs audzinām sevi un viens otru. Mēs esam ļoti aktīvi gan garīgi, gan laicīgi. Tas droši vien palīdz. Manuprāt, dzīve vienkārši jāsvin. Tā mēs darām. Jokojam, ka testamentā rakstīsim atvainošanos bērniem, ka neko viņiem neatstājām, jo ​​visu iztērējām savam priekam (prieka asaras).