'Ej d..., mammu!' Kā izbeigt bērna lamāšanos mājās  (1)

Vairāk par to portālā "Empovering Parents" stāsta sociālais darbinieks Džeims Lemāns, kurš strādā ar jauniešiem, kuriem ir uzvedības problēmas un ar profesionāļiem, kuri dažādi darbojas ar viņiem. Starp citu, viņam pašam bērnībā bijušas smagas uzvedības problēmas.

Dialogs zemāk atspoguļo ainu no daudzām ģimenēm, kur tāda atkārtojas ik vakaru – šādus vārdus dzirdam no vecākiem bieži:

Vecāks: "Kādēļ tu neizpildīji mājasdarbus?"

Bērns: "Es ienīstu to f...ing skolu, es ienīstu manu stulbo skolotāju!"

Vecāks: "Kādēļ tu tā runā ar mani!?"

Bērns: "Kādēļ ne? Tu arī lamājies."

Kad notiek šāda situācija, tev vajadzētu apstādināt šo "šovu". Citiem vārdiem – pārtraukt diskusiju uzreiz. Tavs bērns mēģina iesaistīt tevi cīniņā – tā vietā, lai pildītu mājasdarbus. Neļauj sev tikt ievilktam cīņā par varu. Tā vietā ignorē aicinājumu strīdēties un vienkārši saki, piemēram:

Mēs nerunājam par mani. Kāpēc tu neizpildīji mājasdarbus? Tas ir mans jautājums. Tu neizmantosi telefonu, kamēr mājasdarbi nebūs pabeigti.

Tad apgriezies un ej prom. Nediskutē par to. Nestrīdies.

Ja tavs bērns saka "man vienalga", vari atbildēt:

Labi, ja tev ir vienalga, tas ir normāli. Bet tu neizmantosi savu mobilo telefonu, kamēr mājasdarbi nebūs paveikti.

Nediskutē tālāk. Vēlāk, kad bērns nomierinās, liec viņam saprast lamāšanās konsekvences.

Esmu pārliecināta, ka ģimenēs jābūt skaidriem noteikumiem par lamāšanos. Nevajadzētu būt diskusijām par to, kad tas jau notiek. Un bērniem jāzina noteikumi.

Bieži bērni lamājas, jo ir dusmīgi par kaut ko, kas tiek lūgts, kas viņiem šķiet grūts vai garlaicīgs. Viņi labprātāk spēlētu datorspēles vai pavadītu laiku ar draugiem.

Lamāšanās ir nenobriedis un neefektīvs veids, kā tikt galā ar neapmierinātību. Kad tomēr “gaiss uzsvilis”, pēc tam bērniem jāmāca, ka lamāšanās problēmas neatrisina. Patiesībā – tikai palielina. Lamājoties sākotnējā problēma joprojām paliek, taču tagad vēl jārisina papildu sekas.

Ņem vērā, ka ir liela atšķirība starp to, vai bērni lamājas vispārīgi vai lamājas tieši uz tevi vai kādu no ģimenes locekļiem. Bērniem ir jāzina atšķirība un jāsaprot, ka lamāšanās uz kādu ir verbāla aizskaršana un pret to izturēsies daudz bargāk.

Vecākiem ir jāizveido nulles tolerances politika pret verbālu vardarbību mājās. Verbālā vardarbība tiek atšķirta no lamāšanas, jo tā ir uzbrukums personai. Lamāšanās ir izteiciena lietošana, aprakstot situāciju vai paša neapmierinātību.

Tātad iepriekš minētajā piemērā bērns lamājas: "Es ienīstu savu skolotāju."

Ja bērns būtu teicis: "Ej d...t, mammu, tā nav tava darīšana," – tā būtu verbālā vardarbība.

Un nav attaisnojuma jebkāda veida bērna agresijai. Ja atvase nolādē savus vecākus vai brāļus un māsas apsaukā, izmantojot ļoti aizskarošus vārdus, tas ir emocionālās vardarbības veids. Un tas ir vairāk nekā tikai nepatīkams, tas ir kaitīgs.

Ar šo uzvedību ir jācīnās ļoti stingri. Vari ierobežot kaut kādas nodarbes, piemēram, viņa izklaides sportu. Neļauj nevienam ar tevi manipulēt, arī kad tev saka "man tur jābūt".

Vissvarīgākais, lai bērni saprot, ka vardarbībai nav attaisnojuma. Es tev kā vecākam apsolu, ka vienas sporta spēles izlaišana nav pasaules gals. Cieņas mācīšanās, citu bērnu aizsargāšana ir svarīgāka.

Un, ja tavs bērns nenodarbojas ar sportu, ierobežo, piemēram, elektronisko ierīču lietošanu. Tu vari teikt:

Tu nevari atgūt savu tālruni, kamēr 24 stundas māsu nesauc tādos vārdos.

Ja tavs bērns pēc sešām stundām atkal apsaukā savu māsu, tad ierobežojumu laiks paildzini līdz 48 stundām bez tālruņa. Un viņam jāiet uz savu istabu un jāraksta atvainošanās vēstule. Kad es saku "vēstule", es domāju brīvā formā rakstītu tekstu. Tajā vajag arī vēstīt: "Tas ir tas....., ko es nākamreiz darīšu citādi, kad vēlēšos tevi apsaukāt."

Tajā jāatvainojas, bet arī, kas vēl svarīgāk, jāapņemas rīcību neatkārtot.

Es teikšu pašsaprotamo: nelamājies savu bērnu priekšā, ja gribi, lai to nedarītu viņi. Bērni ļoti agri atdarina vecākus, sakot pat vārdus, kurus nesaprot. Ja nu tā sanācis, vienkārši izlabo atvases teikto. Māci viņu, ka viņa teiktais ir slikts vārds. Tu vari teikt:

Tas ir slikts vārds un cilvēkiem nepatīk.

Ja tavs bērns saka:

Bet tu lieto šo vārdu.

Vari teikt:

Aizrādi arī man – nerunā tā, ja es tā pasaku. Atgādini man, ka tas ir slikts vārds.

Un, ja bērns tev to tiešām atgādina, kad tev vārds pasprūk, atvainojies atvasei un saki paldies par atgādinājumu.

Bērniem, kuri ir vecāki, var izveidot "lamāšanās burku". Ja kāds ģimenē lamājas, viņam burkā ir jāieliek viens eiro. Ja nauda nav viegli pieejama, blakus bērna vārdam var tikt atzīmēt lamāšanās reizi un katrs ieraksts var atbilst, piemēram, 10 minūtēm papildu uzdevumiem mājas darbos.

Tajos nevajadzētu būt tiem darbiem, ko viņi jau veic – tām jābūt papildu darbībām. Padomā – ja liksi bērnam mazgāt traukus, jo viņš lamājās, tad nākamreiz, kad palūgsi nomazgāt traukus tāpat vien, viņš jautās: "Kāpēc? Es neko sliktu neizdarīju."

Daži bērni lamāšanos nomurmina. Bet atzīsi, pat ja teiktais ir nobubināts zem deguna, tas ir viens un tas pats, un tev bērnam jāparāda sekas.

Viņi var teikt:

Es neko neteicu. Tas nav godīgi!

Tu vari atbildēt:

Piedod, bet es to dzirdēju tevi sakām. Turpmāk runā skaļāk, citādi būs sekas.

Citiem vārdiem sakot, neļauj murmināt lamuvārdus zem deguna, lai viņš nevarētu ar tevi manipulēt, izvairoties no paškontroles attīstīšanas.

Vecākiem ir ļoti rūpīgi jāpiestrādā, lai vērotu savu valodu un būtu par paraugu saviem bērniem.