Neveselīgā vēlme visiem izpatikt: ko tā liecina par tevi un kā no tās atbrīvoties

Kā tikt vaļā no šīs trauksmes – par visām varītēm izpatikt visiem, to portālā "The Cut"pārrunā attiecību eksperti. Savukārt psihologs Kurts Smits portālā "Careers in psychology" skaidro, ko šī vēlme izpatikt visiem liecina par tevi kā personību.

Smits arī vērš uzmanību, ka tomēr pastāv liela atšķirība starp vēlēšanos un vajadzību tikt mīlētam. Vēlme būt mīlētam ir pilnībā normāla, bet, lūk, obsesīvā vajadzība pēc sajūtas, ka tu itin visiem patīc, jau ir novirze no normas!

Visiem ir svarīgi just, ka mūs pieņem, ka esam daļa no kaut kā lielāka, piederam savai ciltij. Un brīdī, kad mēs kādam nepatīkam, uztveram to kā noraidījumu – nav nekas patīkams, taču ar to var sadzīvot: vai nu vienkārši pieņemt "atteikumu" vai virzīties tālāk, vai pamēģināt noskaidrot iemeslu, kuru dēļ mēs nepatīkam.

Tomēr ir cilvēki, kuri nevar izturēt, ka kāds viņus var neapbrīnot. Tikai no vienas domas vien par to pasaule var sabrukt, un viņi visiem spēkiem cenšas iekarot šī vienaldzīgā cilvēka labvēlību, pievērst viņa uzmanību un saņemt atzinību. Diemžēl, bet tas gandrīz vienmēr sev līdzi "nes" nepatīkamas sekas un noved pie pretēja rezultāta.

Cilvēki, kuri izmisīgi vēlas saņemt apkārtējo simpātijas, bieži uzvedas aptuveni šādā veidā:

Psihologs Smits uzsver, ka vairums no tiem, kuriem vispārēja mīlestība un pieņemšana ir vitāli svarīga, patiesībā cīnās ar problēmām, kuru saknes ir vērts meklēt bērnībā. Tādi cilvēki var pat neapzināties, kas viņus virza.

Visticamāk, cilvēks, kurš visādos veidos cenšas tikt mīlēts, bērnībā ir emocionāli ticis traumēts. Iespējams, bērns bijis emocionālās vai fiziskās vardarbības upuris. Šāda veida traumas var uz ilgu laiku radīt sajūtu, ka nepietiek vien ar to, ka esi, ka mēs paši par sevi neesam vērtība, un tas piespiež nemitīgi meklēt atbalstu un labvēlību no apkārtējiem.

Neveselīga vēlme būt visu mīlētam norāda uz iekšēju cīņu ar zemu pašvērtību un pārliecības par sevi trūkumu, ko var iedarbināt jebkas. Piemēram, sociālie tīkli vien pastiprina šīs sajūtas. Sacensība par "patīk" uzkurina iekšējo trauksmi tiem, kurus nomoka neveselīga vajadzība patikt citiem. Nespēja iegūt vēlamo apstiprinājumu var novest pie psiholoģisko problēmu saasināšanās, piemēram, aizvien dziļāk iegrimt depresijā.

Ko tad darīt, ja normāla vēlme patikt pārvērtusies obsesīvā vajadzībā? Diemžēl, ātra risinājuma nav, uzsver Smits. Ceļā uz to, lai pārstātu justies nevajadzīgs, nemīlēts un pat niecība ik reizi, kad apkārtējie neizrāda pret tevi simpātijas, var būt nepieciešams tuvinieku atbalsts, un, iespējams, arī profesionāla palīdzība. Un, protams, uzdevums numur viens – iemācīties sevi mīlēt.

Turpinājumā raugi, ko vari darīt lietas labā. Šī rekomendācijas sniedz eksperti portālā "The Cut".

Pastāv tāds psiholoģisks tests, kura laikā ir jālūkojas uz tintes traipa atveidojumu un jāapraksta, ko tu redzi. Bet pēc tam pamēģini iedomāties sevi kā tintes traipu uz papīra lapas. To, ko redz cits cilvēks, vairāk vēsta par viņu pašu, nekā par tintes traipu – proti, tevi. Īpašības, kuras raisa simpātijas vienam cilvēkam, citam, gluži pretēji, – sadusmos.

To, kā citi tevi uztver, daudzējādā ziņā ir atkarīgs no tā, cik daudz kopīgu īpašību viņi starp jums saskata. Kā liecina vairāku autoru pētījums, mums vairāk patīk cilvēki, kuri raksturā ir līdzīgi mums pašiem. Eksperimenta laikā tas bija īpaši pamanāms starp cilvēkiem ar nevēlamām īpašībām. Jo nervozāks bija dalībnieks, jo ar lielāku varbūtību viņš atzinīgi novērtēja cilvēkus ar tādu pašu raksturojumu.

Neaizmirsti: tu vari kontrolēt tikai savu uzvedību, bet ne tava sarunas biedra raksturu un preferences.

Papildu tavai personībai apkārtējo cilvēku uztveri ietekmē vēl daudzi citi faktori. Visiem cilvēkiem ir savas darīšanas, savas problēmas, savs noskaņojums. Kādam varbūt bijusi smaga diena darbā vai strīds ar tuvinieku, vai vienkārši milzum garš darāmo darbu saraksts. Visi šie tev nezināmie faktori ietekmē to, kā sarunas biedrs tev atbildēs, bet kas nekādi nav saistīts personīgi ar tevi.

Mēs bieži kļūstam par kognitīvo traucējumu upuriem. Citu negatīvās domas attiecinām pret sevi, visus viņu vārdus un reakcijas uzņemam uz sava rēķina, iedomājamies vissliktāko notikumu scenāriju. Tas notiek neapzināti.

Nenoteiktība mums rada diskomfortu. Kad cilvēks nesūta nedz atklāti draudzīgus, nedz atklāti naidīgus signālus, mums ir sarežģīti noteikt viņa attieksmi. Tāpēc vairums absolūti neitrālu sarunu mēs interpretējam kā negatīvas. Tādās situācijās mums nākas paļauties pašam uz savu skatījumu par pasauli.

Ja šajā pasaules attēlā ir ietverta doma, ka visi cilvēki vienmēr tevi atgrūž, noraida, tu sāksi visu laiku to pamanīt.

Ieraugot kādu, kurš vienkārši dara savas lietas, tu padomāsi, ka viņš no tevis izvairās. Tas izpaužas kā paaugstināta jutība pret nievājošu attieksmi. Tā ir daudz raksturīgāka nevis satiekoties ar svešiem cilvēkiem, bet gan komunikācijās ar tiem, ar kuriem sen esi pazīstams vai tikai patlaban veido attiecības.

Iedomājies, ka tev ir jāsazinās ar visiem pasaules iedzīvotājiem, kas ir daudzi miljardi. Cik procentu no šiem cilvēkiem tevi uzskatītu par jauku cilvēku? Gan jau, ka ne visi 100 procenti. Tas ir labs atgādinājums par to, ka dzīvē tu neizbēgami satiksies ar cilvēkiem, kuriem tu nepatiksi.

Piemēram, tu varētu iepatikties ap 70 procentiem no visiem pasaules iedzīvotājiem. Savukārt pārējiem 30 procentiem tu nepatiktu. Un šādus cilvēkus var satikt jebkurā vietā.

Atgādini sev, ka apstākļi pret tevi: kādam tu jebkurā gadījumā neiepatiksies. Atliek vien to pieņemt un virzīties tālāk.