Ģimene vai institūcija? Pārdomas pēc trīs gadu izpētes bērnunamos  (1)

Doma par bērniem bērnunamos man ir bijusi aktuāla ik pa laikam. Sešpadsmit gadu vecumā es kā brīvprātīgā piedalījos misijas "Pakāpieni" organizētajās nometnēs bērniem bāreņiem, vēlāk viesģimenes statusā draudzējos ar deviņgadīgu puisīti no bērnunama. Iespējams, mana pieredze ir bijis labs sagatavošanās treniņš, jo man jau bija radies intuitīvs priekšstats par bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības, kuru pārvērst teorētiski noformulētā izpratnē palīdzēja atbalsta centra "Tilts" organizētie topošo adoptētāju un audžuģimeņu kursi. Piemēram, tāda faila kā drošā piesaiste ar mammu vai tēti, kas lielākajai daļai ģimenēs augušās sabiedrības ir pašsaprotama, bērnunamu bērniem vispār nav, jo katru dienu mainās audzinātāji, psihologi, aprūpētāji, bet tāda viena "mana", "savējā" cilvēka, ar kuru veidot tuvas attiecības, cilvēka, kas būtu klātesošs jebkurā brīdī, kad bērnam tas ir vajadzīgs, – tāda nav. Var šķist – gan jau izaugs tāpat, bet bērna smadzenes nevar pilnvērtīgi attīstīties bez drošas un stabilas uzticības personas.

Lai iedraudzētos ar bērniem un redzētu viņu dzīvi no "iekšpuses", kopā ar filmas operatoru Aleksandru Grebņevu braucām uz vairākiem bērnunamiem un rīkojām filmu veidošanas meistarklases. Sākumā nevarēju saprast, kāpēc lielākā daļa bērnu ir tik "uzvilkti", mierā nevar nosēdēt ne minūti. Apmācībās sapratu, ka piedzīvotās traumas, dzīve pastāvīgā trauksmē un drošās piesaistes trūkums rada bērnam toksisku stresu – tu nezini, no kuras puses tev virsū lidos čība, vai kāds "nenospers" tev uzdāvināto Ziemassvētku paciņu, bērns ir pastāvīgas trauksmes stāvoklī. Tāda ir sajūta, kad ej pa mežu un kāds pasaka, ka vispār te ir pilns ar čūskām – tu vairs nevari rāmi baudīt savu meža pastaigu, bet stresā skaties uz kājām, lai tikai neuzkāptu kādai čūskai.

Pētot tēmu un runājoties ar jauniešiem, kas jau ir uzsākuši patstāvīgu dzīvi, sapratu, ka ir svarīgi runāt arī par to, kas notiek ar bērniem pēc tam, kad viņi iznāk no bērnunamiem – vai viņiem ir kāda uzticības persona, kas palīdz orientēties jaunajā dzīvē. Ja līdz 18 gadiem nav nācies pašam domāt, ko ēst, kādas drēbes vilkt un vai veļa tiks izmazgāta, kā šiem jauniešiem klājas pēc tam, kad viņi atstāj bērnunamu? Es satiku kādu jaunu meiteni, kas pēc uzaugšanas bērnunamā uzsākusi patstāvīgu dzīvi īrētā dzīvoklī – par to, ka jānolasa ūdens skaitītāji, viņa uzzināja no parādu piedzinējiem. Viņa nezināja, ka kaut kas tāds vispār eksistē. Neviens no pieaugušajiem nebija iedomājies viņai to izskaidrot.

Vēl viena tēma, kuru ieraudzīju filmas izpētes procesā – mātes, kas dažādu iemeslu dēļ ir spiestas atstāt savus bērnus bērnunamos. Visbiežāk sastapu salauztas, traumētas sievietes, kas pašas nav piedzīvojušas vecāku mīlestību un tik ļoti būtisko drošo piesaisti. Viņas ne tikai neprot veidot attiecības ar cilvēkiem sev apkārt, bet arī ar saviem bērniem (kaut arī noteikti ir sievietes, kas cenšas darīt visu iespējamo, lai viņu bērniem nenāktos piedzīvot to, kam pašas gājušas cauri). Arī filmas "Māsas" galvenās varones Anastasijas mamma Alla ir augusi bērnunamā – tas ir apburtais loks, no kura izkļūt ir gandrīz neiespējami. Tu nevari aizvest otru turp, kur pats neesi bijis, un no tukša trauka mēs pasmelt nevaram.

Pēc Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas apkopotajiem datiem šobrīd Latvijas bērnunamos esot palikuši uz pusi mazāk bērnu – nedaudz vairāk par 500. Tas, ka pāris gadu laikā bērnunamu iemītnieku skaits ir samazinājies uz pusi, ir apsveicami, bet man līdz galam nav skaidrs, kur visi šie bērni ir palikuši. Dažos bērnunamos, kur ciemojos, ir nomainīta "šilte" pie durvīm – kaut arī tā ir tā pati ēka, tie paši audzinātāji un tie paši bērni, tagad šo iestādi vairs nesauc par bērnunamu, bet gan par "bērnu un jauniešu māju". Vai šeit mītošie bērni ir izsvītroti no bērnunamu statistikas?

Deinstitucionalizācijas plāna uzstādījums ir bijis cēls un skaists, taču par to, kas un kā šobrīd notiek realitātē, cik viegli vai grūti patiesībā ir atrast pastāvīgu un ģimenisku vidi bērnam ar uzvedības traucējumiem, pusaudzim, lielākai brāļu un māsu grupai vai bērnam ar funkcionāliem traucējumiem, vairs publiski neviens nerunā.

Tas, ko redzēju filmas izpētes laikā, – Latvijas sabiedrība lielākoties vēlas adoptēt mazus, veselus bērniņus, mēs visbiežāk neesam gatavi uzņemties atbildību par spurainiem, traumētiem pusaudžiem vai bērniem ar veselības problēmām un invaliditāti. Savukārt vēl nesen ārzemju adoptētāji pārsvarā adoptēja bērnus, kas bija sasnieguši pusaudžu vecumu, brāļu un māsu grupas vai bērnus ar funkcionāliem traucējumiem. No bērnunamu audzinātājiem dzirdēju par vairākiem gadījumiem, kad Latvijā "norakstīti" bērni, kam slimības vēsture pilna diagnozēm, pēc adopcijas ārvalsts ģimenēs atplaukst un izaugot būs nevis "rūpju bērni", bet pilnvērtīgi sabiedrības locekļi. Tikmēr Saeima pērn pieņēma grozījumus Bērnu tiesību aizsardzības likumā, kas būtiski samazina to valstu skaitu, uz kurām drīkst adoptēt bērnus no Latvijas bērnunamiem, ar šo lēmumu aizliedzot adopciju uz vairumu pasaules attīstītāko valstu, tostarp ASV, kurp pēdējos gados devusies lielākā daļa uz ārzemēm adoptēto bērnu. Savus bērnus šobrīd drīkstam sūtīt uz Krieviju, Moldovu, Kirgīziju, Uzbekistānu, Ukrainu, Poliju, Baltkrieviju, Igauniju un Lietuvu. Man neizdevās atrast datus, cik daudz bērnu pēdējā laikā adoptēti, piemēram, uz Kirgīziju, bet vai tiešām sūtīt mūsu bērnus turp ir drošāk nekā uz Rietumeiropu vai Ameriku?

Jā, varbūt ir drosmīgi iedziļināties šādā skarbā un mums kā sabiedrībai ne pārāk komplimentējošā tēmā, jo ir skaidrs, ka te vēl daudz kas jārisina. Es ļoti ceru, ka filma "Māsas" iekustinās sabiedrisko domu par šo tēmu. Filmā ir kadrs, kurā trīspadsmitgadīgās Anastasijas mamma Alla pēc meitas apciemojuma bērnunamā dodas prom. Anastasija pa logu skatās uz mammu, bet, tā kā bērnunamā ir spoguļstikli, Alla atspulgā piekārto frizūru – savu meitu viņa neredz. Tieši tāpat ir ar mums. Mēs zinām, ka eksistē tāda paralēlā pasaule, bet vai izvēlamies to redzēt?