Doma par bērniem bērnunamos man ir bijusi aktuāla ik pa laikam. Sešpadsmit gadu vecumā es kā brīvprātīgā piedalījos misijas "Pakāpieni" organizētajās nometnēs bērniem bāreņiem, vēlāk viesģimenes statusā draudzējos ar deviņgadīgu puisīti no bērnunama. Iespējams, mana pieredze ir bijis labs sagatavošanās treniņš, jo man jau bija radies intuitīvs priekšstats par bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības, kuru pārvērst teorētiski noformulētā izpratnē palīdzēja atbalsta centra "Tilts" organizētie topošo adoptētāju un audžuģimeņu kursi. Piemēram, tāda faila kā drošā piesaiste ar mammu vai tēti, kas lielākajai daļai ģimenēs augušās sabiedrības ir pašsaprotama, bērnunamu bērniem vispār nav, jo katru dienu mainās audzinātāji, psihologi, aprūpētāji, bet tāda viena "mana", "savējā" cilvēka, ar kuru veidot tuvas attiecības, cilvēka, kas būtu klātesošs jebkurā brīdī, kad bērnam tas ir vajadzīgs, – tāda nav. Var šķist – gan jau izaugs tāpat, bet bērna smadzenes nevar pilnvērtīgi attīstīties bez drošas un stabilas uzticības personas.
Lai iedraudzētos ar bērniem un redzētu viņu dzīvi no "iekšpuses", kopā ar filmas operatoru Aleksandru Grebņevu braucām uz vairākiem bērnunamiem un rīkojām filmu veidošanas meistarklases. Sākumā nevarēju saprast, kāpēc lielākā daļa bērnu ir tik "uzvilkti", mierā nevar nosēdēt ne minūti. Apmācībās sapratu, ka piedzīvotās traumas, dzīve pastāvīgā trauksmē un drošās piesaistes trūkums rada bērnam toksisku stresu – tu nezini, no kuras puses tev virsū lidos čība, vai kāds "nenospers" tev uzdāvināto Ziemassvētku paciņu, bērns ir pastāvīgas trauksmes stāvoklī. Tāda ir sajūta, kad ej pa mežu un kāds pasaka, ka vispār te ir pilns ar čūskām – tu vairs nevari rāmi baudīt savu meža pastaigu, bet stresā skaties uz kājām, lai tikai neuzkāptu kādai čūskai.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
