Kā daudzbērnu ģimenē ikvienam ļaut justies iesaistītam un pieņemtam

Par laimi, ir daži soļi, ko vari spert, lai palīdzētu ikvienam justies kā ģimenes daļai, neskatoties uz vecuma atšķirībām, plašo interešu klāstu un viedokļu atšķirībām. Lūk, ieteikumi no psihoterapeites Eimijas Morīnas portālā "Very well family".

Atlicini laiku, ko pavadīt ar katru bērnu atsevišķi. Pat tikai neliela pozitīvas uzmanības deva var būt atslēdziņa uz to, lai bērns justos mīlēts un iekļauts ģimenē.

Tu vari spēlēties uz grīdas ar savu pirmsskolas vecuma bērnu, krāsot krāsojamo grāmatu ar pamatskolēnu vai vienkārši pasēdēt un parunāt ar savu vidusskolēnu. Pat tikai īss tavs nedalītas uzmanības laiks var palīdzēt katram bērnam justies mīlētam.

Iespējams, tu vēlētos ieplānot arī daudzmaz regulāru pabūšanu vienam ar otru, divatā. Neatkarīgi no tā, vai dodaties uz kopīgām vakariņām vai pastaigu pa parku, tu vari ieplānot regulāru iziešanu ar katru no bērniem. Šādas kopā būšanas katrai atvasei var palīdzēt justies mīlētai un novērtētai, iekļautai ģimenē.

Lai gan ir laiks "viens pret vienu", tāpat ir nepieciešams laiks visai ģimenei kopā, lai visi justos iekļauti un tiktu saglabāta saikne un saliedētība kā vienam veselam.

Protams, vienmēr būs vismaz viens ģimenē, kurš nevēlēsies iet, teiksim, uz rotaļu laukumu vai futbola spēli pagalmā. Tāpēc apsver iespēju noteikt, ka dažas ģimenes aktivitātes ir obligātas ikvienam, pat ja tā kādam nav tīkamākā nodarbe. Pastāsti viņam, ka ir labi izkāpt no savas komforta zonas.

Pretējā gadījumā būs viens vai vairāki bērni, kuri uzstās, ka paliks malā vai nekur nav jāiet. Neatkarīgi no tā, vai viņa nepiedalīšanās ir mēģinājums iegūt vairāk tavas uzmanības vai tas ir patiesi no nepatikas pret kaut ko, neiesaistīšanās var veicināt izolētības sajūtu.

Protams, tu vari nedaudz atvieglot šo noteikumu pusaudžiem. Tas ir normāli un veselīgi, ja tīņi vēlas pavadīt vairāk laika ar draugiem ārpus skolas. Tāpēc tu varētu noteikt, ka dažas ģimenes aktivitātes ir obligātas vecākiem bērniem, vienlaikus ļaujot citiem būt elastīgākiem.

Var būt arī gadījumi, kad daži bērni vienkārši nevar piedalīties. Jaunākiem bērniem var nebūt fizisko vai kognitīvo prasmju, lai pievienotos noteiktām spēlēm vai aktivitātēm. Vai arī vecāki bērni var būt pārāk lieli, lai spēlētos rotaļu laukumā. Tāpēc, lai gan ir svarīgi meklēt aktivitātes, kurās var iesaistīties ikviens, atzīsti, ka nav nepieciešams piespiest visus bērnus piedalīties visā.

Labs veids, kā palīdzēt ikvienam justies iekļautam ģimenes aktivitātēs, ir pēc kārtas izvēlēties, ko ģimene darīs. Izveidojiet kalendāru un katram bērnam piešķiriet datumu, kurā viņš būs atbildīgs par aktivitātes izvēli un plānošanu (atbilstoši viņa spējām).

Tomēr tev nav jāgaida līdz kādam lielākam izbraucienam, lai iesaistītu bērnus. Ļauj viņiem plānot ikdienišķākas norises. Piemēram, varbūt katru otrdienu kāds bērns var izvēlēties vakariņu tēmu, piemēram, itāļu vakaru vai tako otrdienu. Pēc tam visa ģimene var iesaistīties, lai kopīgi gatavotu atbilstošu maltīti.

Lai ko bērni izvēlētos, palīdzi viņiem justies tā, it kā viņi darītu kaut ko, kas palīdz ģimenei, vienlaikus ievērojot viņu personīgās vēlmes.

Bērni jūtas iesaistīti, kad jūtas vajadzīgi. Tāpēc dod katram bērnam darbu, kas palīdzētu visai ģimenei, nevis tikai viņiem pašiem.

Papildus tam, ka sagaidi, ka viņi sakops aiz sevis savu personīgo telpu, uzdod arī mājas darbus koplietošanas telpās. Virtuves slaucīšana, dzīvojamās istabas izsūkšana vai vannasistabas tīrīšana ir tikai daži piemēri, kā bērni var iesaistīties rūpēs par māju.

Atgādini viņiem, ka būs reizes, kad viņiem nāksies kaut ko satīrīt pēc cita – teiksim, cepumu drupačas, ko atstājis brālis vai māsa, vai traukus, ko atstājuši ģimenes locekļi uz galda. Šie darbi ir kā atgādinājums bērniem, ka viņi ir daļa no lielākas daļas – ģimenes. Un tajā viņu darbs noder ikvienam.

Ieraugi un nosauc prasmes un talantus, kas ikvienu no bērniem padara unikālu. Tikai esi piesardzīgs, lai nekarinātu "birkas" bērniem.

Ja tu vienmēr saki, piemēram, "Šis ir mūsu mazais sportists un šis ir mūsu matemātikas superzvaigzne", tu uzliec tādu kā rāmi atvases dzīvei un viņa iespējām citās sfērās. Tādēļ sportisks bērns var neiesaistīties mūzikas grupā, jo domās, ka viņam ir jānodarbojas tikai ar sportu. Vai bērnam, kuram trešajā klasē padodas matemātika, rodoties grūtībām ar šo priekšmetu pamatskolā, var veidoties zināms apjukums par identitāti. Tas var pat likt viņiem krāpties, jo viņi var sākt domāt, ka tu viņus vērtē tikai par viņu sasniegumiem nevis viņu godīgumu.

Tātad, lai gan tu varētu norādīt, ka vienam bērnam patīk zvaigznes, raķešu kuģi un jebkas, kas ir saistīts ar kosmosu, bet citam – futbols, runā par to, kā šīs intereses laika gaitā var mainīties. Un tas ir normāli.

Tikmēr aicini savus bērnus dalīties savās interesēs ar ģimeni un atbalstīt vienam otru, pat ja ne visiem patīk vienas un tās pašas lietas.

Runā par to, cik svarīgi ir skatīties futbola spēles vai apmeklēt zinātnes gadatirgu, neskatoties uz savu interešu lomu, jo tas ir mīļi un tā jūs atbalstāt viens otru.

Var būt grūti likt ikvienam justies iekļautam, ja ir viens bērns, kuram regulāri ir uzvedības problēmas. Ja vēlies, lai visi justos iekļauti, droši vien pēdējā lieta, ko vēlies darīt, ir vainot vienu bērnu par to, ka viņš ir sabojājis visu citiem. Sakot tādas lietas kā "mēs būtu šeit ieradušies laikā, ja tavs brālis būtu varējis saģērbties, kad es viņam to teicu", tikai vēl vairāk atstumtu bērnu, kurš jau tā jūtas atstumts.

Tāpēc izvairies no bērnu izslēgšanas uzvedības problēmu dēļ. Pretējā gadījumā pārējā ģimene var kļūt dusmīga un aizvainota.

Bet ko tu vari darīt, ja viena bērna dauzīšanās ietekmē visus vai cita bērna uzvedības problēmu dēļ jums ir agri jāpamet jautras aktivitātes?

Lūk, dažas idejas:

Plāno problēmu risinājumu iepriekš. Ja tu zini, ka, teiksim, jaunākais bērns kļūst kašķīgs, ja nav izgulējies, vai kādu citu bērnu var satraukt pārāk daudz stimulu, mēģini plānot veidu, kā apmierināt šīs bērnu vajadzības. Protams, ne vienmēr ir iespējams pielāgoties bērna grafikam, un dažreiz viņiem vienkārši ir jāmācās, kā tikt galā ar savu diskomfortu. Bet, kad vien iespējams, sper soļus, kas neļaus viena bērna individuālajām vajadzībām negatīvi ietekmēt visu ģimeni.

Runā par problēmu. Ja tā ir problēma, kurā bērnam var palīdzēt (piemēram, dusmu lēkme, kuras dēļ visa ģimene agri pameta atrakciju parku), runā ar savu bērnu par to, kā viņa uzvedība ietekmēja visus pārējos. Nemēģini radīt bērnā vainas sajūtu, bet uzdod jautājumus. Piemēram, "kā, tavuprāt, notikušos ietekmēja pārējos bērnus?" Tas var palīdzēt bērnam attīstīt empātiju par to, kā viņa uzvedība ietekmē citus.

Risini problēmu un pārdomā, kā reaģēt. Meklē veidus, kā samazināt viena bērna uzvedības ietekmi uz visiem pārējiem. Vai vari piezvanīt kādam, kurš var no aktivitātēm paņemt bērnu, kuram rodas uzvedības problēmas? Vai vari paņemt ar bērnu pauzi, piemēram, automašīnā? Vai vari ignorēt kāda uzvedību, veltot uzmanību pārējiem bērniem, kuri uzvedas atbilstoši? Ja kāda problēma atkārtojas, velti laiku tās risināšanai un pārdomām, kā tu varētu reaģēt vislabākajā veidā.

Ļauj bērnam izjust sekas. Neatkarīgi no tā, vai nolem, ka ir pietiekami paņemt pauzi vai atņem bērnam kādas privilēģijas uz 24 stundām, dod atvase izjust sekas, ja viņš pārkāpj noteikumus vai traucē pārējās ģimenes aktivitātēs ar neatbilstošu ​​uzvedību, ko viņš varētu kontrolēt. Protams, ņem vērā bērna attīstību un vecumposmu. Ir diezgan sagaidāms, ka mazs bērns nesēdēs mierā, skatoties basketbola spēli vai pirmsskolas vecuma bērnam var būt grūti klusēt gara koncerta laikā.

Ne jau tikai no tevis ir atkarīgs, lai katrs bērns ģimenē justos iekļauts. Tas jāmāca arī bērniem.
Un tas nenozīmē, ka tīnim būtu jāaicina četrgadnieks visu laiku savā istabā, kad aizgājuši viņa draugi, bet tas nozīmē, ka ikviens bērns var pielikt pūles, lai izturēties viens pret otru laipni un cieņpilni.

Tāpēc, lai gan, domājams, tu nevēlies kontrolēt katru bērnu savstarpējo attiecību soli, noteikti iesaisties, ja viens otram kaitē vai viens otru biedē. Neļauj ģimenē kādam būt izslēgtam.

Uzslavē bērnus par to, ka viņi viens otru iesaista kādās aktivitātēs, ja to pamani. Saki, piemēram: "Bija patiešām patīkami redzēt, ka uzaicināji māsu spēlēties ar tevi" vai "es pamanīju, cik laipns tu šodien biji pret savu brāli, kad viņš nezināja, kā spēlēt spēli, kuru spēlējāt."

Gandrīz visi bērni kaut reizi saka ko tādu: "Es nevienam nepatīku" vai "mani nekad neņem līdzi". Dažkārt labākais, ko vari darīt, ir palīdzēt viņam tikt galā ar šīm jūtām.

Vienlaikus, sperot kādus soļus, lai palīdzētu bērnam savā ģimenē justies pieņemtam un iesaistītam, var palīdzēt viņam labi justies ar sevi un attīstīt prasmi veidot attiecības ar citiem.