Situācijas, kas bērniem nav jāredz: septiņas kļūdas vecāku attiecībās

Portāls "Huffington Post" apkopojis jomas ekspertu viedokļus, kuras tad ir tās ikdienas dzīves situācijas, kurās vecāki mēdz pāršaut pāri strīpai. Ja kādā no tām atpazīsti sevi, nepārdzīvo – uztver šo visu kā mācībstundu, lai kļūtu par labāku vecāku. Arī klīniskā psiholoģe Klēra Nikogosjana no Brauna Universitātes mudina vecākus pieņemt savas kļūdas. "Tās ir neizbēgamas, taču dod iespēju augt un mācīties, tādējādi attīstot mūsu gudrību."

Turpmākajās rindās plašāk par izplatītākajām kļūdām un to novēršanas scenārijiem!

Mēs visi kādreiz esam bijuši šajā situācijā – termiņi darbā pamatīgi "spiež", bērns izsalkumu spēj nedaudz remdēt vien ar kliegšanu, ledusskapis ir tukšs, tev pašam pēc 15 minūtēm jāiziet no mājas, lai paspētu aizvest bērnu uz pulciņu, bet partneris pēc ierašanās mājās paziņo, ka aizmirsis – šovakar bija viņa kārta parūpēties par maltīti. Saprotams, pacietības mērs ir pilns un zaudēt savaldīšanos nav nekāda lielā māksla. Taču bērns uz notiekošo skatās ļoti primitīvi, tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi savām reakcijām pievērst daudz lielāku uzmanību.

"Bērni vēro, kā reaģējam uz stresu, spiedienu, konfliktiem, spēka izsīkumu, kā izliekam aizkaitinātību uz savu laulāto draugu vai partneri," teic psiholoģe. Un tā viņi mācās, kā atbildēt un reaģēt līdzīgās situācijās. Atceries, ka, apgūstot stratēģijas, kā savas emocijas turēt grožos (elpošanas vingrinājumi, apzinātības prakses u.c.), šo pašu modeli mācām arī bērniem.

Pāriem ačgārni šķiet, ka visām diskusijām vienmēr jānonāk pie rezultāta, proti, strīdu jāatrisina, lai arī ko tas prasītu. Tas nekas, ka ne viens, ne arī otrs mentāli nav tajā labākajā emocionālajā stāvoklī… "Mums šķiet – ja nerīkosimies uzreiz, mēs varam zaudēt šajā konfliktā," sacījusi klīniskā psiholoģe Laura Markhama. "Taču šajā stāvoklī uztveram partneri kā ienaidnieku. Aizmirstam, ka esam vienā pusē. Mēs vairs nespēsim saskatīt viņu perspektīvu, kā arī neesam gatavi kaut ko mainīt savā."

Šādas sarunas gandrīz vienmēr pārvērsties bļaušanas sacensībā, kurā uzvarētājs nav neviens – ne pāris, ne bērni. "Pētījumos skaidrs ir viens – kad vecāki viens uz otru paceļ balsi, bērni kļūst trauksmaināki," uzsvērusi Markhama. "Tāpat noteikti nevēlamies bērniem mācīt, ka šis ir labākais veids, kā atklāt savas vēlmes un vajadzības vai risināt problēmas." Šajās situācijās vislabākais variants ir pašam sev un arī partnerim atzīt, ka nepieciešama neliela pauze, atgriežoties pie sarunas jau ar vēsāku prātu.

Eksperte atkārtoti uzsver – pie samilzušā temata noteikti ir jāatgriežas, pretējā gadījumā rezultāts ilgtermiņā būs vēl sliktāks nekā balsu pacelšana. Šādā veidā bērni novēros, ka vecāki ne vienmēr viens otram piekrīt (kas ir pilnībā normāli!), taču viņi māk saglabāt cieņpilnas attiecības viens pret otru un konstruktīvi risināt problēmas.

Būsim reāli, reizēm bērnu acīm pavērsies aina, kurā vecāki viens uz otru paceļ balsi un sastrīdas. Kas ir ļoti svarīgi, bērniem ir arī jāredz, kā abi vismīļākie cilvēki pasaulē salīgst mieru – ar mīlestību un piedošanu, teic Markhama. "Ja vari "mainīt kursu" pēc tam, kad ļāvi aizkaitinātībai ņemt virsroku, tas ir izcili," viņa piebildusi. "Arī tad, ja salīgšana jāpagaida līdz nākamajai dienai – bērniem ir svarīgi savām acīm redzēt, ka vecāki spējuši visu atrisināt."

Tas, ka problēmas risināšana prasa laiku, ir normāli – daudzi sasāpējušies jautājumi var tikt pārrunāti no reizes uz reizi, līdz beidzot izdodas nonākt pie kaut kāda risinājuma. Un ļoti lielā vērtē ir tas, ka bērni redz – vecāki ciena viens otra viedokli un ir gatavi meklēt risinājumu kopā. Lūk, tajā "slēpjas" spēks.

Pēc strīda vienmēr apjautājies bērnam, ko viņš redzēja un kā par to jūtas. Nemēģini viņa sajūtas par situāciju "minimizēt". Aicini arī uzdot jautājumus, ja tādi radušies. Ja pāršāvi pāri strīpai ar kādu skarbāku frāzi, atzīsti to un pārliecini bērnu, ka turpmāk labosies. "Bērniem reizēm ir ačgārns priekšstats, ka pieaugušie nemācās un viņiem tas nav jādara, lai gan realitātē tas ir nebeidzams process," uzsver Nikogosjana. "Mācīties – tas nozīmē būt cilvēkam."

Kad bērns pieredz situāciju, kurā vecāki par katru cenu cenšas aizstāvēt savu taisnību un rāda ar pirkstiem tā vietā, lai uzņemtos atbildību, viņiem rodas priekšstats – arī es tā varu darīt, skaidro Nikogosjana. "Konfliktos parasti ir trīs taisnības – mana, tava un tas, kā bija patiesībā. Atrast īsto var būt liels izaicinājums, tāpēc ieklausīšanās otra sacītājā, kā arī "strādāšana", lai sasniegtu rezultātu un saglabātu veselīgas robežas, drošību un uzticēšanos, – tai ir jābūt prioritātei. Svarīgākais nav pateikt, ka tev bija taisnība vai izdevās pastāvēt uz savu."

Spēt atzīt, ka tev nebija taisnība – tā ir sarežģīta, taču ārkārtīgi svarīga prasme kā romantiskās attiecībās, tā arī jebkurā citā dzīves situācijā. Un bērnam tā ir jāredz. Atceries, ka cilvēks nebūs spējīgs atzīt savas kļūdas, ja būs emocionāli izpumpējies.

Kad esam dusmīgi un aizkaitināti, daudz vienkāršāk šķiet stāvēt un klusēt vai arī norādīt uz visām situācijām, kad partnerim kaut kas ne līdz galam izdevies. Ko vajadzētu darīt? Skaidri un gaiši pastāstīt, ko tieši no otra vēlies!

"Pārāk bieži mēs iesaistāmies sarunās bez skaidras idejas, ko no tās vēlamies "dabūt ārā", proti, kas mums vajadzīgs, lai kļūtu laimīgāks cilvēks un vecāks," sacījusi klīniskā psiholoģe Džasmīna Makoja. "Apstājies un paskaties uz sevi no malas. Un, kad top skaidrs un pienācis laiks runāt, atklāj savas vēlmes, neuzsverot, kas nu partnerim tagad būtu jādara."

Daudz vērtīgāk un iedarbīgāk ir izmantot "es" formu, lielāko uzsvaru liekot uz to, ko gribi un jūti tieši tu. Ja sāksi savu runu ar vārdiem "tev vajadzētu" vai "tu nekad", liec partnerim uzreiz ieņemt sevis aizstāvēšanas pozu. Viens piemērs: "Klau, es ļoti priecātos, ja pēc bērnu nolikšanas gulēt mēs pabūtu kopā – paskatītos televizoru, parunātos." Makoja piebilst – bērns noteikti apgūs vērtīgu prasmi, ja redzēs, ka vecāki komunicē ļoti atklāti, izvairoties no kritizēšanas un nemitīgas pieprasīšanas."

Vēl viena lieta, ar kuru vecāki grēko – viņi runā nevajadzīgos vispārinājumos, piemēram, "tu vienmēr" un "tu nekad". Ļoti retās situācijās tā tiešām ir taisnība, taču šādi uzreiz liekam partnerim nostāties sevis aizstāvības pozā. "Strīda laikā izvairies no šādas valodas vai arī mēģinājumiem vienu situāciju pamatīgi vispārināt," teic Makoja, kā piemēru minot populārās frāzes "tev nekad nav laika bērniem" vai "tu vienmēr mani nostum pēdējā prioritāšu vietā."

Ieteikums – lūkojies nākotnē un par "lietām" runā konkrēti. Šī pati pieeja ir ļoti svarīga arī bērnu audzināšanā.

Kā sacījusi bērnu psiholoģe Anna Luīze Lokhārta, mēs nevaram no bērniem prasīt, lai viņi nekliedz, nepārtrauc pieaugušos, neizmanto necenzētus vārus, ja paši ikdienā rādām absolūti pretēju piemēru. "Dubultie standarti – tie bērnos rada apjukumu. Tie parāda, ka vārdos pasacītajam nav jāsakrīt ar reāliem darbiem."

Kad sevi pieķer pie rokas līdzīgā situācijā, bērnam dzirdot, atzīsti savu kļūdu. Nosauc to un mēģini izlabot! Ja šī atklāsme nākusi jau labu laiku pēc situācijas kulminācijas, noteikti pārrunā ar bērnu, ko izdarīji nepareizi. Pastāsti, ka neesi palaidis savu vaļību garām nepamanītu, un ko darīsi, lai vērstu situāciju par labu.