Vai tu jau saplānoji savas bēres – kāpēc nesarīkot šādu sarunu vakaru tuviniekiem?  (3)

Ar viņas atļauju publicējam pārdomas.

"30. oktobrī jau desmito gadu ne tik plaši pieejamos kalendāros ir iezīmēta "Create a great funeral day" jeb "Saplāno lielisku bēru dienu". Kā oficiālu svētku dienu to reģistrēja Stefānija Vesta Alena (Stephanie West Allen), lai mazinātu spiedienu, ko rada nepieciešamība izlemt, ko mīļotais cilvēks būtu vēlējies savā pēdējā izvadīšanā. Diena tika iedibināta ar cerību panākt, ka tuvinieki sanāk kopā un runā par to, ko viņi vēlētos bēru ceremonijā, lai tad, kad neizbēgami šis brīdis pienāks, ģimenei nebūtu jāžonglē starp skumjām, bēru plānošanu un, cenšanos uzminēt, kā aizgājējs būtu vēlējies redzēt savu beidzamo dienu šai saulē pat tad, ja viņa vēlmes aprobežojas tikai ar konkrētu dziesmu, kas skanēs bēru laikā, vai vārdiem, kas rakstāmi uz kapa pieminekļa.

Bēru plānošana iepriekš, neatkarīgi no vecuma vai veselības stāvokļa, manuprāt, ir lielisks veids, kā ne vien atvieglot tuvinieku dzīvi pēc savas aiziešanas, bet arī sakārtot mantojuma lietas un daudz jauna uzzināt vienam par otru.

Nāves un kapu tēma man vienmēr ir bijusi saistoša un kopš bērnības klātesoša.

Kapu kultūra Latvijas austrumos, kur esmu uzaugusi, ir pavisam citāda nekā valsts rietumos, kur dzīvoju pašlaik. Joprojām, plānojot savu un bērnu būšanu vasaras brīvlaikā Gulbenē un Lejasciema pagastā, cenšos to pielāgot jūlija nedēļas nogalēm, kad tai pusē svin kapusvētkus.

Ikreiz, kad esmu ārzemēs, lūkojos pēc kapiem. No kapsētām, kurās esmu bijusi, mani favorīti ir "Arlington National Cemetary" Vašingtonā ar tās zāļainajiem, nepārskatāmajiem plašumiem un "Cimitirul Vesel din Săpânța" Rumānijā – valstī, kura ir viens no maniem mīļākajiem ceļojumu galamērķiem. "Cimitirul Vesel" jeb Priecīgajai (jautrajai) kapsētai ir UNESCO mantojuma sarakstā iekļautā dīvainākā pieminekļa tituls, kā arī pārsteidzošākais kapu nosaukums pasaulē. "Cimitirul Vesel" ir simtiem krāsainu, izdomas bagātu kokgriezumu uz krustiem – uzrakstīti īsi, ironiski dzejolīši un uzzīmēti nāves iemesli. Daudzās skulptūrās redzama autoavārija, alkoholisms vai nelaimes gadījums lauksaimniecībā. Katra kapavieta te ir atsevišķs stāsts, un, lai to saprastu, nav jāzina rumāņu valoda. Tomēr ir vērts paspēlēties ar uzrakstu tulkojumu, jo tie ir īsti dārgakmeņi. Piemēram: "Šeit guļ mana sieva, ja viņa būtu dzīvojusi gadu ilgāk, šeit gulētu es."

Atgriežoties pie bēru plānošanas, man nāk prātā viena no piecām manas vecmammas māsām – Rūtastante, kura būtu bijusi lieliska šīs dienas vēstnese. Viņa bija izdomājusi, kas un kā jādara viņas bēru dienā, un mana mamma Ilze bija galvenā atbildīgā par šo plānu īstenošanu. Bēru plānošana notika ilgi pirms Rūtastante kļuva par dienas galveno varoni, taču plāna pārrunāšana bija regulārs pasākums. Visvairāk mani sajūsmināja bēru viesu saraksta aktualizēšana – ja kāds neapsveica Rūtastanti dzimšanas dienās vai ikgadējos citos svētkos (es jau minēju, ka bēru plānošana notika ilgi pirms paša svinīgā notikuma), viņš skarbi un bez žēlastības tika izsvītrots no bēru viesu listes. Taču Rūtastantei bija maiga un līdzjūtīga sirds, un viņa arī deva iespēju reabilitēties, ja vainīgais pēc tam tā biežāk nāca viesos vai zvanīja. Uzmanības un mīlestības apliecinājumi deva iespēju atjaunot savu vārdu bēru viesu sarakstā un rezervētu sēdvietu vietējā kafejnīcā ar garantētu beidzamā mielasta buljonu (kāpēc vispār bērēs vienmēr dod zupu?). Un mana mamma tikai rakstīja un strīpoja, rakstīja un strīpoja…

Nevaru nedomāt par tiem, kuri nepaspēja sakārtot savas attiecības ar aizgājēju pirms nāves. Gan atminoties Rūtastanti, gan jebkuru citu aizgājēju.

Vēl viens stāsts, kas netieši saistīts ar šo dienu, ir par mani un manu mammu. Tas, šķiet, norisinājās vēl agrāk nekā pirms desmit gadiem, kad sākta atzīmēt šādu "Create a great funeral day". Būdama pārņemta ar nāvi un atvadu ceremonijām, es centos sīki un smalki izvaicāt mammu, kādu kapu kopiņu viņa sev vēlētos. Man tiešām šķita svarīgi, lai viss ir tā, kā viņai gribētos! Mamma gan šo sarunu uztvēra tieši tā, kā to uztvertu ļoti daudzi – tā kā sabijās, tā kā apvainojās – un mēs nekad pie tās neatgriezāmies.

Šobrīd vairs neatceros, par ko tieši runājām mēs ar mammu, bet, ja nu kas… ziniet, ka man patīk priedes un lilijas, un pareizticīgo krusta pilnā forma ir astoņgalu jeb Svētā Lācara krusts.

Esmu lasījusi, ka tik izteikts mirušo un zemes kults esot raksturīgs tautām, kurām nav bijusi sava uzrakstīta vēsture. Tāpēc arī latviešiem ir ne tikai svarīgi aprušināt savu piemājas dārziņu un apstrādāt savu labības lauku, bet arī rūpīgi apkopt aizgājēju atdusas vietas.

Kapsēta, būdama sabiedriska un publiski pieejama visiem, veic arī sociālās kontroles funkcijas, mudinot tuviniekus sakopt kapavietas, jo apbedījuma vietu var aplūkot attālāki radinieki, seni draugi, skolasbiedri, bijušie kaimiņi... Pat ikviens garāmgājējs. Vai tam onkulim pieminekli uzlika? Kādu? Vai uz kapiem bieži nāk? Vai kapiņus kopj?

Man šķiet – ja reiz krist galējībās, tad labāk sarīkot sarunu vakaru ar saviem tuviniekiem par katra ideālajām bērēm un kapu kopiņu, rūpīgi un varbūt pat pārāk bieži to kopt, nevis aizmirst par aizgājēja mūža māju un atstāt to novārtā īsi pēc bērēm, jo "viņa paša jau tur nav".

Tālos Latvijas laukos ir daudz pamestu māju un klusējošu kapsētu..."

Lasi arī te "Delfi.lv" tematisko rakstu sēriju "Kapu tauta", kur uzzināsi par kapu modi, kultūrām, kur notiek svinības ar mirušo, par bēru organizēšanu un citiem jautājumiem.