Augusts Zīle bija viens no maniem vecāsmātes brāļiem, par kuru nebija zināms, kas, kad un kā ar viņu noticis pēc Otrā pasaules kara. Zināju vien to, ka, iespējams, pēc kara redzēts kaut kur Anglijā. Iespējams, noslīcis Džūkstes purvos. Iespējams, bijis karagūsteknis, sarkanarmietis, leģionārs, vienkārši bēglis. Visas šīs neskaidrības vēlējos noskaidrot.
Uz Sibīriju aizvesto cilvēku sarakstos uzrādījās vien viņa sievas un trīs mazu bērnu izsūtīšanas datums – sieva, palikusi bez vīra, 1949. gada 25. martā tika izsūtīta no savām ģimenes mājām Lestenē uz Omskas apgabala Odeskas rajonu. Paša Augusta tur nebija. Vai viņa tolaik zināja, kas noticis ar vīru?
Veidojot dzimtas koku un runājot ar vecākajiem radiem, teiku un pieļāvumu vienmēr būs daudz. Gadiem ejot, tie nemanāmi plaukst arvien krāšņāki vai, tieši otrādi, izkūp. Vēlējos, lai pazūd tas pārāk bieži skanošais “iespējams”, kas nāca līdz ar Augusta vārdu. Ceru, ka nelielie padomi, kā atrast pavedienus, noderēs kā pamudinājums arī lasītājiem, kuri par dzimtas pētniecību iepriekš vien nodomājuši, ka “gan jau kādreiz”.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
