Basketboliste Gunta Baško: meitas piedzimšana ir manas dzīves skaistākais notikums

Baško, kura ir ilggadēja Latvijas sieviešu basketbola izlases spēlētāja, atklāja, ko patiesībā nozīmē sevi pierādīt profesionālajā sportā. "Profesionālais sports ir ļoti nežēlīgs, tur neviens nešķiro, vai tev sāp vēders, galva vai citādi slikti jūties. Tas ir tavs darbs, tu ej un dari. Ir dienas, kad piecelies un saproti: šodien ir ļoti slikti, bet tam ir jātiek pāri. Variants, ka meklē attaisnojumus savai nevarēšanai, pat netiek izskatīts. Sportā sevi ir nemitīgi jāpierāda. It īpaši, ja spēlē starptautiskā līmenī. Ir bijušas gan asaras, gan traumas, bet nekad neesmu padevusies," atminas Baško.

Atceroties laiku, kad 1999. gadā uzsāka mācības ASV Sienas Universitātē, kur pārstāvēja universitātes basketbola komandu, sportiste atzīst, ka tas bijis lēciens nezināmajā. "Toreiz pašai šķita, ka man ir ļoti laba angļu valoda, bet sapratu, ka tā nav. Man bija pamatīgi jācīnās. Katra diena bija kā izaicinājums, jo jau brīdī, kad izkāp no lidmašīnas, no tevis gaida rezultātus. Un tikai vēlāk uzzināju, ka komandas trenere sākumā nemaz nebija tik lielā sajūsmā par mani. Katrs jauns sākums nāk ar bailēm, bet mans princips ir – darīt arī tad, ja bail. Man, piemēram, ir bail lidot, bet es tāpat to daru – noskaitu savu "mantru" un kāpju lidmašīnā," stāsta Gunta.

Gunta neslēpj, ka profesionālais sports lielā mērā nozīmē iemācīties dzīvot vienam, pierast pie vientulības un spēt izdzīvot jebkādos apstākļos. "Protams, sporta dēļ nākas no daudz kā atteikties. Ar laiku jau samierinies ar to, ka, piemēram, būs ģimenes notikumi, kuros vienkārši nevarēsi piedalīties, jo tev atkal ir spēle. Atzīstu, man ir bijušas patiesas sarunas ar sevi par to, ka reiz jau gribēsies arī to ikdienas dzīvi un savu ģimeni. Par laimi, man tā šodien ir. Meitiņas piedzimšana noteikti ir spilgtākais dzīves notikums, ko nevaru salīdzināt ne ar ko citu. Tās emocijas, kad pirmo reizi turi rokās savu mazuli, patiešām nav aprakstāmas. Tā ir pavisam cita laime," atklāj Gunta.