Mans bērns vairs nav tāds, kādu gribēju viņu redzēt!

Vietnē "Empowering Parents" raksta par šādu situāciju. Sociālais darbinieks Džeimss Lēmans, kurš vada dažādas programmas vecākiem, runā par bērnu audzināšanu, kuri nav tādi, kādus vecāki vēlējās. Proti, katram vecākam ir kāds priekšstats un gaidas, ko viņš vēlētos ieraudzīt savā bērnā. Un parasti jau tā ir kāda fantāzija par kādu spēcīgu tēlu, nemēģinot to saistīt ar to, kāds bērns ir patiesībā.

Nebūt nav viegli atbrīvoties no fantāzijas par savu bērnu. Patiesībā pat atzīt sarūgtinājumu par atvasi var būt grūti. Varbūt viņam nepatīk lietas, kas tevi iepriecina vai viņš nevēlas tevis iecerēto karjeru. Daudzi vecāki piedzīvo skumjas par šo fantāziju neīstenošanos. Un – tas ir normāli.

Kas notiek, ja bērns realitātē neatbilst fantāzijai par viņu? Kad patiesība ir sāpīga? Lūk, viena vecāka pieredze! Varbūt tu atpazīsi sevī līdzīgas skumjas.

Mans dēls bija brīnišķīgs mazs zēns. Viņš bija gudrs un laipns un ar visiem sapratās. Līdz pat pusaudžu gadiem viņā bija viss, par ko es sapņoju.

Tas mainījās, kad viņš tīņa gados. Viņš sāka iebiedēt citus bērnus. Viņš iesaistījās kautiņos, atteicās ievērot noteikumus un vienkārši strīdējās ar visiem. Mans agrāk mierīgais un laipnais zēns kļuva nemierīgs un agresīvs, un galu galā sāka lietot narkotikas.

Viņš tagad kaut kā velk cauri vidusskolu, bet no tā mīļā bērna, kāds viņš bija, nav ne miņas.

Bet es joprojām skatos uz viņu un redzu zēnu, kāds viņš bija agrāk. Mana sirds vienkārši ir tik salauzta! Mans skaistais zēns ir prom, un šķiet, ka es nevaru viņu atlaist.

Kā man pieņemt tagad savu dēlu? Kā es varu ļaut viņam būt tādam, kāds viņš ir kļuvis, kad es redzu tikai to jauko puisēnu, kāds viņš bija agrāk?

Ir diezgan grūti redzēt, ka tavs bērns kļūst par citādāku cilvēku, nekā tu iedomājies, atgādina psihoterapeite Megana Devaina. Ir ļoti sāpīgi redzēt, ka viņš pieļauj kļūdas, izdara sliktas izvēles vai citādi neizmanto savu potenciālu un iespējas.

Šī vecāka gadījumā dēls ir novirzījies gan no mātes sapņa par viņu, gan no tā, kāds viņš bija agrāk, tāpēc "audzināt bērnu, kas viņai ir", ir daudz vieglāk pateikt, nekā izdarīt.

Vecākiem ir viegli iekrist slazdā, rīkojoties tā, kā, šķiet, vajadzētu rīkoties. Mēs izliekamies, ka neskumstam par sava ideālā bērna zaudēšanu. Mēs piespiežam sevi mīlēt un pieņemt savus bērnus neatkarīgi no tā. Un mēs savas bēdas pabāžam zem paklāja un rādām drosmīgu sejas izteiksmi.

Galu galā mēs tomēr paši sev nemelojam. Bēdas ir pārāk patiesas. Un jo vairāk mēs cenšamies izlikties, ka tā nav, jo neefektīvāka kļūst mūsu audzināšana. Mēs cenšamies audzināt bērnu, kurš būtībā neeksistē, un mēs nerūpējamies par savu emocionālo pasauli.

Bet, lai tu būtu efektīvs vecāks, tev jāapzinās savas jūtas – emocijas ir dabiska vecāku dzīves daļa. Piemēram, daudzus vecākus bērni nokaitina. Dažkārt bērni var būt ļoti kaitinoši un šāda vecāku reakcija ir dabiska. Bet ja ar šīm jūtām – aizkaitinājumu, vilšanos, skumjām u.c. – tu nestrādā ārpus attiecībām ar bērnu, tu vari izdarīt neefektīvas vecāka izvēles, piemēram, zaudēt savaldību vai rīkoties mirkļa iespaidā.

Ja tu izjūti dziļas skumjas un sēras par to, ka zaudē ne tikai savu ideālo bērnu, bet arī agrāko bērnu, tas ir normāli. Tu skumsti, jo esi pazaudējis kādu, kuru mīlēji. Tam ir pamats. Tas ir reāls zaudējums, kam līdzās ir vilšanās un vairumam vecāku – arī smaga vainas sajūta. Šo sajūtu noliegšana tikai pasliktina situāciju. Kā? Tā negatīvi ietekmē gan spēju veikt efektīvas vecāku izvēles, gan veidot saikni ar savu bērnu.

Ir svarīgi atrast vietu (-as), kur vari no sirds runāt par savām bēdām un vilšanos. "Vari atrast vienaudžu grupas, uzticamu terapeitu vai citu pieaugušo, varbūt savā ģimenē.

Svarīgi, ka ir vieta, kur vari dalīties savās skumjās, lai sirdssāpes nemazinātu tavu, kā vecāka, audzināšanas efektivitāti," iesaka Devaina.

Mēs mīlam savus bērnus. Mēs viņus mīlam arī tad, kad viņi izdara sliktas izvēles, nepareizus lēmumus, grūtībās. Mēs cenšamies atrast labo pat visā sliktajā. Mēs vēlamies viņiem vislabāko dzīvi, ko viņi var izveidot. Un dažreiz, neskatoties uz visu mūsu mīlestību, viņi izvēlas citu ceļu.

Mūsu kā skolotāju un ceļvežu lomā ir spēks, bet mums nav pilnīgas kontroles. Dažreiz to pieņemot, ir dziļas skumjas.

Ja tavs bērns vairs nav tāds, kādu tu viņu kādreiz pazini, tu tāds neesi viens. Kā rakstīja Džeimss Lēmans, lai būtu efektīvi vecāki, mums ir jāredz savi bērni tādi, kādi viņi ir šobrīd, nevis tādi, kādi viņi bija agrāk. Mums ir jānoliek stingras robežas, skaidri noteikumi un cerības, un beznosacījumu pozitīva attieksme.

Ja tu cīnies ar šo problēmu, zini, ka beznosacījumu pozitīva cieņa pret savu bērnu patiešām var rasties tikai tad, kad tev ir bijusi iespēja runāt patiesību par savām bēdām un skumjām. Kad pārtrauc cīnīties ar savām skumjām par to, ka tāds bērns, kā biji to redzējis agrāk, ir zaudēts, var paskatīties uz bērnu, kāds viņš ir šobrīd, izmantojot efektīvākās vecāka prasmes.

Savukārt portāls "Your teen mag" atsaucas uz bērnu audzināšanas grāmatas "Raising Kids to Thrive" autoru Kenu Ginsburgu, kurš saka: "Tev jāatceras, ka pusaudzis, uz kuru esi dusmīgs, ir tas pats bērns, kuru vienmēr esi tik ļoti mīlējis."

Kad pārņem dusmas un jūti, ka šo pusaudzi ienīsti, ir svarīgāk kā jebkad... stiprināt saikni ar viņu. Ir svarīgi šajā brīdī pārvaldīt dusmas, lai nepateiktu ko tādu, ko ilgtermiņā nāksies nožēlot un kas sāpinās.

"Kad tu esi dusmīgs, tu parasti komunicē neefektīvi," saka psihologs Ričards Veisbords, "tad tavs tīnis var koncentrēties uz to, ka tava reakcija ir negodīga un pārspīlēta nevis uz to, ko viņš darījis nepareizi."

Tādā brīdī tu vari pateikt sāpinošas un destruktīvas lietas.

Ko darīt brīdī, kad esi uz savu pusaudzi ļoti dusmīgs?

Pakāpies soli atpakaļ

Iedod sev laiku. Ļauj sev iedot vietu un laiku, lai trakums pārietu un tu sakārtotu domas un saprastu, ko jūti un ko atbildēt. "Ir svarīgi veltīt laiku, lai pārliktu akcentus un elpotu," saka Ginsburgs.

Mēģini sniegt labumu savam pusaudzim no savām šaubām

"Mūsu bērni vēlas mūs iepriecināt. Tikpat labi pusaudžu gados, kā pusotra gada vecumā," iedrošina Ginsburgs, "kad viņi saprot, ka viņi vecākiem rūp, pat dusmās, viņi darīs visu, lai saglabātu saikni ar jums."

Protams, tīņi var šo procesu padarīt nebūt ne vieglu. Ir bijušas reizes, kad, piemēram, Sjūzena Borisone, kas ir galvenā žurnāla "Your Teen" redaktore un piecu bērnu mamma, bijusi dusmīga uz kādu no saviem bērniem tā, ka negribas uz viņu pat skatīties, kur nu vēl apskaut.

Balsties tradīcijās, kas palīdz rast mieru

Borisonei palīgā nākusi ģimenes tradīcija. Katru piektdienas vakaru viņas ģimene piedalās ebreju sabata tradīcijā, kad vecāki svētī savus bērnus. "Pat ja es tobrīd nejūtos, ka to vēlētos sniegt, es vienalga to daru. Un notiek tālāka virzība," saka Borisone. "Neizbēgami dusmas izsīkst." Tad viņa atceras, ka neienīst savus pusaudžus.

Paļaujies uz savas ģimenes unikālajām tradīcijām grūtos laikos. Varbūt tas ir apskāviens gulēt ejot vai kopīgi našķi vakarā, treniņš sacensībām vai nagu krāsošana vienam otram reizi nedēļā. Saglabā tās saites, kuras jums ir arī tad, kad gribas savu pusaudzi jūtu karstumā izlikt aiz durvīm. Katrai tradīcijai, kas tiek praktizēta regulāri, ir saikne ar ģimenes vēsturi.

Jūs pievienojaties šai saitei, šai mīlestības ķēdei katru reizi, kad noliekat savas dusmas malā un pievienojaties.