Sarkanie karogi attiecībās: kā atšķirt parastu viedokļu apmaiņu no emocionālās vardarbības

Emocionālā vardarbība ģimenē var izpausties dažādi, arī pazīmes, izpausmes, kas par to liecina, ne vienmēr būs vienādas. Pazīmes, kā nodalīt dabisku savstarpējo attiecību skaidrošanu no emocionālās vardarbības, skaidro Marija Ābeltiņa, klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste un supervizore.

Ir dabiski apmainīties viedokļiem, meklēt kompromisus, diskutēt par jautājumiem, kur ne vienmēr esam vienisprātis ar savu partneri, bet kur ir robeža? Emocionālo vardarbību sākotnēji var būt grūti identificēt, jo, atšķirībā no fiziskās un seksuālās vardarbības, tai nav fizisku pierādījumu, kā arī tā var attīstīties no tādām darbībām, kas pašas par sevi nav vardarbīgas. Piemēram, vēlme zināt, kur atrodas partneris, pati par sevi nav vardarbīga uzvedība, taču tad, ja tā kļūst par sistemātisku nemitīgu otra atrašanās vietas kontrolēšanu un pat izsekošanu, tā pārvēršas par emocionālo vardarbību. Diemžēl pieredze rāda, ka emocionālo vardarbību salīdzinājumā ar citiem vardarbības veidiem aizvien biežāk atzīst par pieņemamu, kaut tā ir tikpat postoša. Vēl jo vairāk­ – notiek vardarbības normalizēšana, kad mēs neapzināmies, ka attiecīgā situācija nekādā gadījumā nav normāla, vai arī esam padevušies varmākas spiedienam – atzīstam viņa uzvedību un uzskatus par pareiziem. Turklāt jāatceras, ka cilvēks, kurš piekopj vardarbīgu uzvedību, darīs visu, lai to noliegtu un attaisnotu sevi, nereti melojot un noliedzot savu rīcību.

Svarīgi atzīmēt, no emocionālās vardarbības var ciest gan vīrieši, gan sievietes, gan bērni. Nevar pieņemt par pašsaprotamu, ka emocionālās vardarbības veicējs jeb emocionālā varmāka ģimenē vienmēr ir vīrietis, tomēr statistiski šādi gadījumi ir biežāk.

Sarkanos karogus var meklēt gan varmākas uzvedībā, gan arī cietušā sajūtās. Vardarbīgas rīcības pazīmes sākas ar psiholoģisku agresiju (bļaušana, apsaukāšanās, nievājošu piezīmju izteikšana u.c.) un turpinās, bet neaprobežojas, ar piespiedu kontroli (draudi, piespiešana, izolācija u.c.). Un nekas no tā nav normāla, cieņpilna attieksme.

Izsekošana, mantu pārbaudīšana, ieskatīšanas personīgajās lietās, piemēram, telefonā un e-pastā bez atļaujas, kā arī apvainošana krāpšanā signalizē par emocionālo vardarbību. Vai esat no savas ģimenes locekļa saņēmuši tādus jautājumus kā – ar ko tiksies, kur iesi, cik ilgi būsi prom? Vai ir bijuši arī citi kontrolējoši paziņojumi – atsūti savu lokāciju; nē, ar viņiem tu netiksies? Protams, mēs vēlamies zināt, vai ar mūsu partneri un bērniem viss ir kārtībā, vai tiem nedraud briesmas, bet arī šajās situācijās ir jānovelk robeža – vai tas ir satraukums par otra drošību vai vēlme otru pakļaut nemitīgai kontrolei?

Tāpat izolēšana no draugiem, tuviniekiem ir emocionālas vardarbības izpausme. Diemžēl to nereti ir grūti pamanīt, jo sākotnēji izolācija var notikt caur šo cilvēku aprunāšanu un pakāpenisku atrunāšanu tikties un uzturēt attiecības. Nereti vardarbībā cietušie pamana, ka ar laiku ir palikuši attiecību vakuumā un jūtas ļoti vientuļi.

Baiļu sajūta attiecībās ir viens no spēcīgākajiem sarkanajiem karogiem, kas liecina par emocionālo vardarbību attiecībās. Piemēram, bailes pateikt partnerim, ka plāno vakarā satikties ar draugiem, bailes pateikt, ka darbā būs kolēģu ballīte un arī vēlos iet. Būtībā, ja savam dzīvesbiedram, vīram, sievai nevar kaut ko pateikt bez baiļu sajūtas, tas ir spēcīgs signāls, ka attiecībās valda emocionālā vardarbība. Draudi attiecībās sākotnēji var izpausties emocionālā līmenī, piemēram, draudi pamest vai neļaut kaut ko, beidzot ar draudiem fiziski izrēķināties ar pašu cilvēku vai ar bērniem.

Draudi var tikt izrādīti arī netieši – centieni iebiedēt ar žestiem, skatieniem. It kā nepamanāmi, bet brīdī, kad šādas situācijas tiek piefiksētas, rodas neērtības sajūta, bažas un bailes. Fiziska agresija ne pret partneri, bet gan pret mantām, priekšmetiem, pat mājdzīvniekiem, jebko, kas ir pa rokai, arī ir viena no draudu taktikām, ko varmāka izmanto, lai ietekmētu un aizskartu, kā arī lai izlādētu savas dusmas.

Nemitīga trauksme, nomāktība un savu domu, jūtu, atmiņu un izvēļu apšaubīšana komunikācijā ar otru arī var būt sarkanais karogs. Nereti varmākas sistemātiski noliedz otra cilvēka uztveres patiesumu, sagroza faktus un pieraksta otram uztveres neadekvātumu. Arī lēmumu pieņemšana jebkurā jautājumā pakāpeniski pāriet varmākas pusē. Ja otram nav iespējas neko izlemt – tas ir sarkanais karogs.

Pāra attiecības nav iedomājamas bez finanšu jautājumu apspriešanas. Katram pārim ir savs modelis, kā plānot lielākus pirkumus vai ikdienas tēriņus. Veselīgās attiecībās finanšu jautājumi tiek izlemti, pārim vienojoties, savukārt emocionāli vardarbīgās attiecībās ir kāds, kurš ar varu dominē šajā jautājumā, piemēram, liekot otram atskaitīties par visiem finanšu darījumiem vai netiešā veidā liek dzīvesbiedram(ei) nestrādāt. Šādās situācijās varmāka var, piemēram: kontrolēt otras personas finanses; likt otram atskaitīties par visiem saviem tēriņiem; slēpt pats savus ienākumus un tēriņus.

Gadījumā, ja pārim ir bērni, emocionālās vardarbības mutulī var tikt ierauti arī viņi. Piemēram, varmāka var draudēt ar bērnu atņemšanu, nākt klajā ar saviem ierobežojumiem kopīgu aktivitāšu ziņā, piemēram, otram vecākam aizliedzot piedalīties ģimenes braucienā vai doties uz skolas pasākumu. Situācijas var būt ļoti dažādas, īpaši gadījumos, kad tas skar bērnus. Emocionālās vardarbības gadījumā bērna klātbūtnē partneris var tikt emocionāli pazemots, nostādot varmāku pārākuma pozīcijās, tieši vai netieši aicinot bērnam neizrādīt cieņu pret vecāku.

Dzīves laikā mēs nokļūstam situācijās, kad mūs vaino. Gan ģimenes lokā, gan sabiedrības grupas ietvaros mums ir jābūt spējīgiem izvērtēt – es tiešām esmu vainīgs pie konkrētās situācijas un nākamreiz neko šādu vairs nepieļaušu, vai arī īstenībā neesmu izdarījis neko nosodāmu, bet otrs ir spējis radīt tādu vidi un sajūtu kopumu, ka jūtos vainīgs? Ja pašam, izvērtējot apstākļus, tomēr šķiet, ka vaina nav manī un otrs cilvēks tomēr atbildību vēlas "uzgrūst", vienlaicīgi jūtoties labi šajā situācijā – šis ir vēl viens liels sarkanais karogs. Manipulējot ar patiesību un faktiem, varmāka cenšas mazināt savu vainas izjūtu, noliegt savu atbildību un visu "uzvelt" partnerim.

Ja pamanāt emocionālas vardarbības pazīmes savās attiecībās, nekautrējies un neatliec palīdzības meklēšanu! Ja arī māc šaubas – ir vai nav vardarbība, bet attiecības ar partneri vai bērniem ir saspringtas un tajās nejūties droši vai kopumā rodas sajūta, ka "jūtos slikti", tas ir pamatots iemesls, lai vērstos pēc profesionālas palīdzības.

Labklājības ministrijas mājaslapā, sadaļā "Emocionālā vardarbība – neredzama, bet īsta", apkopotā veidā atrodama informācija par pieejamo valsts atbalstu tiem, kuri cieš vai ir cietuši no emocionālās vardarbības ģimenē, kā arī par pieejamo atbalstu vardarbības veicējiem, lai mainītu šādu uzvedību.