Kad lutināšana novedusi galējībā. Kā tikt galā ar bērna visatļautību

Daudziem jomas ekspertiem netīk izmantot savienojumu "izlutināts bērns", jo tas vedina domāt – viņš savā ziņā ir "sabojāts". Šī iemesla dēļ nereti tiek uzsvērts, ka bērns uzskata – viņš tiesīgs tā dzīvot, izceļot nevis atvases raksturu, bet gan konkrēto rīcību.

Eimija Makrīdija, platformas "Positive Parenting Solutions" radītāja, portālam "Huffington Post" sacījusi – šāda uzvedība var ietvert gaidas, ka viss, piemēram, pienākumi mājās, tiks izdarīti viņa vietā. Tāpat šiem bērniem parasti šķiet, ka viņi par katru savu soli pelnījuši kādu apbalvojumu, proti, vienu konfektīti par katru apēsto brokoli. Nenoliedzami, pilnībā visiem bērniem kāda diena būs "sliktā", tāpēc ļoti svarīgi atšķirt, vai atvase vienkārši neveiksmīgi paklupusi, vai tomēr bērns par daudz izlutināts, uzsver Makrīdija.

Savukārt bērnu audzināšanas trenere un grāmatu autore Treisija Brekslija skaidrojusi, ka savā praksē mazāk strādā ar bērna uzvedību, daudz lielāku fokusu vēršot vecāku paradumiem un audzināšanas pieejas jautājumiem. Retos gadījumos pieaugušajiem, kuri audzina un aprūpē bērnu, nav mērķis viņu izlaist, taču neapzināti tas tāpat tiek izdarīts. Un iemesli tam ir vairāki. "Vecāki izmanto ierobežotus rīkus – tos, kas viņiem mācīti vai tādus, kas palīdzēs kompensēt trūkumus pašu bērnībā. Arī vecāki ir tikai cilvēki, kuriem ir sava dzīves bagāža, arī traumas, kas izpaužas kā bailes un vēlme nosargāt. Un, protams, arī labi iecerēta, taču pa ceļam nomaldījusies mīlestība pret bērnu."

Mazs iestarpinājums: bērna izlutināšanai nav tieša saistība ar "pārmērīgu mīlestību", uzsver Elīza Presmena, "Raising Good Humans" podkāsta autore. Tam, kā bērnam tiek parādīta un dota mīlestība, nav robežu – tā bērnu neizlutina, viņa piebildusi. Taču Makrīdija piebilst – ja vecāki uzskata, ka mīlestību var izrādīt tikai caur vēlmju apmierināšanu, nenorādot robežas un nemācot strādāt pašiem, ļoti ticams, ka bērnam šķitīs – viņam pienākas viss, ko sirds kāro.

Neviens bērns nepiedzimst izlutināts, tā ir iemācīta uzvedība, skaidro Brekslija. Tāpēc labā ziņa, ka varam bērniem palīdzēs saprast, kas ir kas, paši mainot savu pieeju un tādējādi palīdzot arī mainīties viņiem. Lūk, kā to panākt!

Apstājies uz mirkli un atbildi sev uz jautājumu, kāpēc tavi lēmumi, audzinot bērnu, ir tieši šādi. Brekslija iesaka pavaicāt sev: "Kāpēc tik ļoti daudz pērku savam bērnam? Kāpēc man ir tik grūti pateikt nē? Kā jutos, kad atteikuma vietā tomēr piekritu vēlmei?" Un tad paskaties, kas "izpeld" virspusē. "Lūko, vai izdodas atrast sasaisti starp pagātnes notikumiem un šodienas lēmumiem jau vecāka statusā. Nākamais solis ir apzināti doties izmaiņu virzienā."

Neuztraucies, ja pirmajā brīdī sevi analizēt nākas ļoti grūti, jo šis process var uzplēst šķietami jau sadziedētās bērnības rētas. Bekslija piebilst, ka grūtību brīžos nevajag kautrēties meklēt palīdzību pie jomas ekspertiem, kas palīdzēs orientēties apjukumu raisošajā procesā.

Presmena skaidro, ka bērns noteiktā vecumā daudzas lietas var izdarīt pats, tāpēc, tā vietā, lai visu pasniegtu uz paplātes, ieteikums ir viņu virzīt un iedrošināt mēģināt pašam! Tikpat svarīgi ir mācīt un rādīt, kā darāmas tās lietas, kurās prasmes pagaidām ir limitētas. Kā piemērus eksperte min saģērbšanos, kurpju aizšņorēšanu vai sviestmaizes pagatavošanu.

Atteikt bērnam – tas var būt nogurdinoši, jo nereti šai frāzei seko pamatīgs emociju izvirdums. Taču Bekslija uzsver, ka bērniem dzīvē ļoti nepieciešamas robežas. Pat neskatoties uz to, viņi mēģinās tās nojaukt – jo īpaši, ja iepriekš vecāki tās nekad netika vilkuši. Eksperte brīdina, ka vecākiem svarīgi saglabāt stingu mugurkaulu, proti, nemēģināt bērnu "uzpirkt" tikai tāpēc, lai viņš beigtu kliegt, raudāt vai sist ar kājām pret grīdu.

Kā to panākt? Bekslija iesaka sacīt: "Es labi redzu, ka esi sabēdājies, jo netiki pie kārotās rotaļlietas." Vai: "Zinu, ka ļoti dusmojies, jo neatļāvām palikt pie draudzenes pa nakti.". Šādas frāzes parāda, ka spēj būt empātisks pieaugušais un jūti līdzi, taču tas nenozīmē, ka robežas var pārkāpt.

Kad bērns pieradis, ka tiek aptekalēts no visām pusēm, jārēķinās – jaunu paradumu veidošana nenāks viegli. Proti, ja gribi, lai atvase vairāk iesaistās mājas darbos, vajadzēs piestrādāt, teic Makrīdija, iesakot "kad-tad" rutīnu.

Šo pieeju var pielāgot itin visām dzīves situācijām, piemēram, "kad būsi izvedis pastaigā suni, varēsi iet ārā ar draugiem" vai "kad iztīrīsi zobus un uzvilksi pidžamu, palasīsim grāmatu." Eksperte iesaka paturēt prātā, ka "tad" – tai jābūt darbībai, ko bērns kāro, nevis saldumiem vai kādai mantiskai vērtībai.

Kamēr bērns ir mazs, apbalvojumu sistēma, piedāvājot saldumus, naudu vai kādu rotaļlietu pret zobu iztīrīšanu vai mājasdarbu izpildīšanu, vēl var strādāt, taču tas veido ačgārnu dzīves uztveri, teic Makrīdija. "Jo mēs labi zinām, ka par primitīvu uzdevumu izpildi rēlajā dzīvē nesaņemam nekādas dāvanas," viņa piebilst.

Šī iemesla dēļ ļoti svarīgi bērnā sēt un audzēt motivāciju, kā arī mācīt novērtēt tos ieguvumus, ko varam saņemt no procesa vien.

Vecāku dabā ir būt klāt, iejaukties un glābt bērnu no situācijām, kas varētu noiet griezi. Tiesa, gan vietā, gan nereti arī nevietā. Patiesībā ir normāli un pat vajadzīgi bērnam ļaut pašam piedzīvot savu rīcību sekas. "Ja neizdevās tikt pie kārotās lomas skolas teātra izrādītē vai izvēlētam futbola komandas pamata sastāvam, esi viņa atbalsts, ejot cauri šīm grūtībām. Taču noteikti pa karstām pēdām nemeties runāt ar treneri vai skolotāju, lai situāciju šķietami vērstu par labu," teic Presmena. "Ja bērns aizmirst izpildīt mājasdarbu, ļauj viņam piedzīvot sekas, proti, būt šajā neveiklajā situācijā un pašam to iznest. Šādā veidā bērns jau no mazotnes apradīs ar vilšanās sajūtu, veicinot vēlēšanos no tās izvairīties nākotnē."

Tas ir neizbēgami – būs situācijas, kurās bērns tevi sarūgtinās vai apbēdinās. Ļoti iespējams, kādā reizē pat atvase pārspļaus pāri lūpām, ka viņam tevi nevajag. Taču tieši tāda ir tā vecāku būšana, tā neuzliek par atbildību vienmēr izpatikt, uzsver Bekslija. "Neļauj šiem vārdiem noteikti ģimenes vērtības un robežas. Tā ir bērna attīstības daba – no zīdaiņa līdz pusaudzim viņš mēģina saprast, cik daudz spēj panākt ar savu balsi. Viņš atrodas starp diviem dzīves ceļiem, proti, neatkarību un spēju pašam par sevi parūpēties, kā arī vajadzību saņemt no vecākiem gan mīlestību, gan gādību."

Vecākiem ir visas iespējas dot bērnam iespēju izteikt savas emocijas un arī nepatiku, izvairoties no regulāras piekrišanas. "Klausies ļoti uzmanīgi un ar mīlestību," sacījusi eksperte. "Mēs gribam parādīt, ka viņa viedoklis ir svarīgs. Pieturies pie ģimenes vērtībām vienmēr un visur, lai bērni iemācītos atbildēt par saviem vārdiem un darbiem."

Ja savas izlutinātās uzvedības dēļ liksi bērnam izjust kaunu, ieguvēju nebūs nevienā pusē. Apkaunošana par izdarīto nepalīdzēs uz burvju mājiena pārtapt paraugbērnā, teic Presmena, iesakot izvairīties no tādām frāzēm kā "Tu esi pilnībā izlutināts, jo…". Tā vietā svarīgi palīdzēt saprast, ko bērns izdarījis nepareizi, vienlaicīgi apstiprinot – beznosacījumu mīlestība nekur nav zudusi un nekur arī nepazudīs."