Septiņi neapzināti veidi, kā vecāki liek bērniem justies vainīgiem

Nebūsim naivi – gadīsies, ka bērns – tavs lielākais acuraugs, tevi sarūgtinās un liks bezspēcībā noplātīt rokas. Klīniskā psiholoģe Kenediša Sinklēra-Makbraida teic, ka šādos gadījumos ļoti svarīgi šo konkrēto rīcību pilnībā atdalīt no vispārinājumiem. Piemēram, ja atvase aizmirsusi nodot mājasdarbu, lai neradītu nevajadzīgu vainas izjūtu, izvairies no tādas frāzes kā "Tu esi tik neuzmanīgs", bet, kad aizmirsusi iztīrīt istabu – "Tu esi tik nekārtīgs".

"Noguruma un dusmu dēļ bieži vecāki šādu kļūdu pat nepamana," norāda psiholoģe. "Daudz vērtīgāk ir ievilkt elpu, paskaidrot, kāpēc konkrētā rīcība nav atbalstāma, un kādas varētu būt sekas: "Tu tik ļoti centies, bet aizmirsi skolotājai nodot mājasdarbu. Kas notika?" Otra situācija: "Palūdzu tev sakārtot zīmēšanas piederumus, bet viss aizvien mētājas uz grīdas. Tā vietā, lai paskatītos televizoru, tagad iesim tīrīt!"

"Bērni pēc būtības ir ļoti vērsti uz sevi, un tas attīstības posmā ir normāli," tā Sinklēra-Makraida. "Tas nozīmē, ka viņi var justies vainīgi arī par lietām, ar kurām patiesībā nav nekāda sakara. Mazāki bērni dzīvi mēdz tvert daudz primitīvāk, līdz ar to vainas izjūtu var interpretēt kā pierādījumu – tiešām kaut ko izdarījuši nepareizi. "Es izdarīju kaut ko sliktu, tātad arī es esmu slikts," viņš var domāt."

Ja kāds no vecākiem ir satraukts, dusmīgs vai bēdīgs, bērnu dabā ir pieņemt – tā ir viņa vaina. Kā skaidrojis psihoterapeits Noels Makdermots, no šīm sajūtām nevar izvairīties, taču vecāku varā ir tās atzīt un "pārstrādāt" kopā ar bērnu. Eksperts iesaka nenovērtēt par zemu apskāvienu spēku, kā arī mazākiem bērniem regulāri atgādināt, cik ļoti viņi ir mīlēti. Paskaidro, ka tavam garastāvoklim nav nekāda sakara ar bērna uzvedību.

Ņemot vērā, ka bērni pēc dabas ir egocentriski, viņi var uzskatīt, ka ir galvenais vecāku strīdu iemesls. Tieši tamdēļ sakāpināti strīdi bērna klātbūtnē nav rekomendējami.

Iedomāsimies situāciju – bērns izsaka vēlmi trenēties futbolā. Vēlāk vakarā abi vecāki šo vēlmi apspriež, pamazām saprotot, ka viedokļi par tēmu atšķiras. "Bērniem nepatīk, ka vecāki strīdas, tāpēc, to dzirdot, var rasties sajūta: "Tā ir mana vaina. Nevajadzēja runāt par to futbolu…"," saka terapeits Kregs Nipenbergs, kurš atminējies līdzīgu stāstu no savas bērnības. Braucot mājās pēc muzeja apmeklējuma, kuru ierosinājis viņš pats, tētis ar mammu diskutējuši par kādu muzeja eksponātu. Kādā mirklī tētis izteicis komentāru par braucienu kopumā, liekot mazajam zēnam izplūst asarās. "Atceros, ka jutos ļoti vainīgs par šo strīdu. Ja vien es nebūtu ierosinājis kaut kur braukt…"

Vainas apziņa daudziem bērniem liek justies kā "sliktajiem", veicinot mazvērtības kompleksu veidošanos. Tieši tāpēc ļoti svarīgi, kādu leksiku izmantojam, lai paskaidrotu – rīcība nav līdz galam atbalstāma.

"Izmantojot tādus vārdus savienojums kā "laba/slikta meitene/puisis" netieši veidojam apziņu bērna smadzenēs, ka pastāvīgi sevi var vērtēt tikai šajos divos veidos," sacījusi Laura Naita, vecāku terapeite. "Ja izveidojas paradums sevi vērtēt kā labu vai sliktu, var pieaugt vainas apziņa, vajadzība tiekties uz perfekciju, radot neveselīgu izpratni par risinājumu meklēšanu ar mērķi nokļūt "labajā" lomā."

No otras puses – bērns, kurš jūtas "slikts", var sākt atdarināt tieši šādas rīcības. Lai kliedētu šo naratīvu, eksperte iesaka rūpīgi izvēlēties pareizos vārdus. "Piemēram, ja bērns pacēlis uz tevi balsi, nesaki: "Uz vecākiem bļauj tikai slikts bērns!" Labāks variants būs: "Es tevi mīlu, bet šādi bērni neuzvedas. Tas nav pareizi"."

"Sodam jāatbilst noziegumam," skaidrojis psihoterapijas profesors Džīns Beresins. Proti, ja bērns uzdevies agresīvi, pārkāpis ģimenes kārtības noteikumus, izturējies naidīgi vai aizskaroši, sava veida sods, liekot uzņemties atbildību, ir pieņemams. Taču tikpat svarīgi ir izsvērt, cik tas tiešām bijis nopietns un kāds soda apmērs būtu atbilstošs.

Šo laiku eksperts iesaka izmantot, lai pārrunātu notikušo, dotu iespēju atklātai sarunai un iespējai situāciju vērst par labu. "Situācijai nesamērīgi sodi ir absolūti nevajadzīgi, un drīzāk tiek uztverti kā agresija nevis taisnīgums. Līdz ar to vainas sajūta var nepamest vēl daudz, daudz ilgāk."

Ļoti bieži redzam, ka vecāki aizsūta bērnus uz tām ārpusskolas aktivitātēm, kurās paši būtu vēlējušies sasniegt lielas lietas. Vienalga, vai runa ir par čella nodarbībām vai hokeja treniņiem, katra pieaugušā uzdevums ir atvēlēt laiku, lai saprastu, vai bērnu patiesi šī nodarbe interesē un viņš redz tai vietu savā dzīvē.

Centies izvairīties no pārlieku lielas emocionālās piesaistes un pāragras sapņu pils būvēšanas, jau pirmsākumos vizualizējot bērna panākumus. Pretējā gadījumā bērnam var rasties sajūta – ja viņš nevēlas iesaistīties vecāku izvēlētajās aktivitātēs, kaut ko dzīvē dara absolūti aplami. Tāpat Nipenbergs piebilst, ka šādās situācijās vecāki var arvien biežāk pat neapzināti sāk bērnam pārmest to, cik viņš ir nepateicīgs, jo nespēj novērtēt vecāku pūliņus.

Vainas sajūta var mudināt kaut ko darīt lietas labā, taču pēc būtības tā nemotivēs bērnu, pārliecināta Sinklēra-Makbraida. "Vai vēlies, lai bērns klausa tamdēļ, ka nevēlas dzirdēt pārmetumus un justies vainīgs, vai arī tāpēc, ka vēlies, lai viņš ir lepns par saviem sasniegumiem? Otrā izvēle palīdzēs dzīvē tikt uz priekšu daudz tālāk. Taisnība, tā prasa vairāk pacietības, bet arī dod vairāk."

Pievērs uzmanību tam, kā izsakies par citiem bērniem. Vecāki, kuri regulāri sarunās piemin citus vienaudžus, rada nokaitētu atmosfēru, proti, bērnam rodas sajūta, ka viņš regulāri tiek ar kādu citu salīdzināts, tātad – ir nepietiekams.

"Kad saki: "Bet manas draudzenes puika katru sestdienas rītu pienes viņai brokastis gultā" vai "Tavs klasesbiedrs brīvdienās ieguva 1. vietu šaha sacensībās", tu netieši norādi uz to, ko bērns nav paveicis," skaidrojusi Sjūzena Grūnere, "Parenting with Sanity&Joy" autore. Šī iemesla dēļ viņa iesaka vairākkārt sevī apsvērt, kāds tad ir galvenais iemesls, kāpēc šis fakts vispār tiek izteikts skaļi.