Ej taču samīļojies un iedod buču! Kāpēc fiziskus pieskārienus nevajag uzspiest

Portāls "Huffington Post" ieskicē klasisku situāciju: tu ar savu bērniņu pie rokas iesoļo kādās dzimšanas dienas svinībās, un jūs uzreiz pamana Mirdzas tante. Viņa pieliecas, izstiepj rokas, aicinot bērnu iekrist viņas apskāvienos. "Nu, nāc pie manis, samīļosimies!" saka Mirdzas tante. Tavs mazais šajā brīdī kļūst kluss, noraidoši pakrata galvu un ieķeras atpakaļ mammas rokā. Savukārt tu turpini tomēr ievērot vispār pieņemtās pieklājības normas: "Nu, beidz, ej un samīļo tanti! Tu neesi viņu saticis veselu mūžību!"

Neapšaubāmi, tavā nodomā nekā slikta nav – nevēlies aizvainot gados vecāka cilvēka jūtas, kā arī izvairīties no situācijas, kurās bērns izturējies šķietami rupji. Taču, uzspiežot rīcību, kuru bērns nevēlas, vecāki neapzināti viņa virzienā raida pārprotamus signālus, proti, bērnam var veidoties nepareiza apziņa, kurš ir galvenais viņa ķermeņa un prāta noteicējs.

Ja mūsu kā vecāku mērķis ir iemācīt bērnam, ka sava priekšnojauta vienmēr ir jāciena, ka ir pilnīgi normāli no apkārtējiem sagaidīt tavu robežu respektēšanu, kā arī nevajag baidīties situācijās, kad jūtamies fiziski nedroši, teikt "nē", mums ir jāpārliecinās, ka izpratne par piekrišanu ir daļa no vēstījuma – lai arī kāds būtu konteksts, portālam sacījusi psiholoģe Elīza Presmena.

Mūsdienās vecāki bērniem jo īpaši māca saprast vairākus svarīgus jēdzienus, tostarp ķermeņa autonomiju, ar ko saprotam vienpersoniskas, no ārējiem spiedieniem brīvas tiesības pieņemt lēmumu, kas notiek ar ķermeni, kā arī piekrišanu – zaļo gaismu fiziskiem pieskārieniem, kā tas ir šajā gadījumā. Taču, uzspiežot bērnam tomēr mīļoties un vēl dot bučas, pa ja viņam to absolūti negribas, tu nerimstoši uzstāj, lai bērns ignorē savu diskomfortu konkrētajā situācijā.

Klīniskā psiholoģe Laura Markena turpina skaidrojot, ka bērnam nekad nevajadzētu just ārējo spiedienu, uz kura pamata būtu jāļauj sev pieskarties. "Jau šobrīd pastāv liela varas nelīdzsvarotība starp bērniem un pieaugušajiem, tāpēc bērnos ir zināmas bailes neizpildīt viņiem izteiktās prasības, un tas savukārt var radīt vēl lielāku neaizsargātību pret vardarbību."

Ikviens vecāks vēlas iemācīt bērnam, ka ir absolūti normāli un vajadzīgi teikt "nē", ja fiziskais pieskāriens nav patīkams, ieskaitot cilvēkus, kurus bērns labi pazīst. Un ir pieņemami sagaidīt, ka tavas vēlmes tiks respektētas.

Kad kāds no vecvecākiem vai gados vecākiem ļaudīm dikti vēlas un lūdz bērniņu sabučoties, taču viņš to nevēlas, maza panika vienmēr ir garantēta. Apjukums, kas mijas ar vilšanos un vēl kaudzi emociju, šādās situācijās ir pilnībā saprotams, taču nemaina faktu, ka kaut kā jums abiem būs "jāizlien".

"Ja sarūgtinām kādu ģimenes locekli, bieži vien jūtamies neērti," teic Presmena. "Mēs pat mēdzam izjust kaunu, ka mūsu pašu bērns nav īsti draudzīgs pret cilvēkiem, kuri ir ļoti mīļi un tuvi." Šādās situācijās nereti ļaujam instinktiem ņemt virsroku, proti, darām visu iespējamo, lai paši un arī apkārtējie justos labāk, taču tam ir arī ievērojami zaudējumi. Esam palaiduši garām iespēju bērnam iemācīt vērtīgu mācību par robežām.

Ievelc dziļi elpu un atceries – tavs uzdevums ir būt par bērna kompasu un iemācīt viņam uzticēties sev. Tavs uzdevums nav menedžēt citu pieaugušo sajūtas un emocijas. Šādās situācijās lieti noder kabatā turēt kādu frāzi, kas notiekošo varētu nogludināt. Piemēram, Markhama iesaka pavaicāt bērnam: "Vai neesi vēl gatavs samīļoties? Neuztraucies, es tevi saprotu. Varbūt nedaudz vēlāk, ne tā?" Vēl cits variants skanētu šādi: "Aiziesim sasveicināties ar vecmammu, labi? Ja negribi samīļoties un dot buču, ko citu varētu izdarīt? Varbūt paspiest roku? Vai aizsūtīt gaisa buču?" Visa šī stāsta mērķis ir piedāvāt variantu, kas bērnam nebūtu nepatīkams.

Taču vēl ieteicamāka opcija ir jau iepriekš paskaidrot bērnam, kas par pasākumu konkrētajā dienā sagaida. Pastāsti, ar ko satiksieties un ko darīsiet. Iedrošini viņu, sakot, ka ir daudz un dažādu veidu, kā sasveicināties ar radiniekiem un paziņām – ne tikai samīļošanās un sabučošanās, bet arī pamāšana ar roku, laipns smaids vai "kulaciņu sasišana".

Markhama iesaka sacīt: "Kad aizbrauksim pie vecmammas, nesabīsties, ka tur būs vēl daudz citu mūsu radinieku. Iespējams, tu visus neatcerēsies, bet viņi noteikti ļoti priecāsies tevi satikt!" Eksperte turpina stāstot, ka bērnam svarīgi paskaidrot – neskatoties uz to, ka neesat sen redzējušies un atmiņā padzisusi pēdējā tikšanās reize, tas nemaina faktu, ka svarīgi pieklājīgi sasveicināties. "Daudzi noteikti gribēsi tevi samīļot, bet tu droši vari to nedarīt, ja nevēlies. Aizsūti gaisa buču, kā runājām. Ja nejūties neveikli vai nepatīkami, vari samīļoties."

Paskaidro, ka brīdī, kad bērns nevēlēsies samīļoties vai sabučoties, pretī stāvošais pieaugušais var nedaudz noskumt vai pat apvainoties. Taču svarīgi paskaidrot, ka bērnam nav jājūtas neērti vai vainīgam, jo viņš neko sliktu nav izdarījis.

"Kad mums kāds rūp, nevēlamies šo cilvēku apbēdināt," portālam "Today's Parents" reiz sacījusi seksa terapeite Nadīne Tornhila. "Liec bērnam saprast – reizēm cilvēki, saņemot atteikumu "nē" formā, var justies nedaudz vīlušies, bet viņiem viss būs kārtībā. Bērna uzdevums nav pieņemt rīcības, kuras viņam nešķiet ērtas un patīkamas tikai tāpēc, lai neapvainotos kāds cits."

Neaizmirsti pastāstīt, ka pieaugušie ir ļoti dažādi, līdz ar to viens var apvainoties vairāk nekā cits. Kā arī viens jau pēc mirklīša par "incidentu" būs aizmirsis, bet kāds cits vēl nākamajās tikšanās reizēs par to var ieminēties.

Taču reizēm pieaugušie teju vai "izspiež" samīļošanos no bērna, liekot vecākiem uz notiekošo bezspēcīgi noraudzīties (jo viņi tomēr negrib aizskart arī omītes jūtas!). Ja tā, pēcāk atvainojies bērnam, paskaidrojot, ka esi pret šādām rīcībām, taču tev ir diezgan grūti saprast, kā to paskaidrot omītei, norāda Presmena. Tas savukārt nozīmē, ka izglītošana nepieciešama ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Aicini viņus būt pacietīgākiem, bet līdz tam pieņemt tādu sasveicināšanās stilu, kāds bērnam pašam šķiet pieņemamākais.