Mūsu iemīlēšanās stils. Kādu attiecību analīze

Šādi grāmatā "Ikviens spēj veidot attiecības. Zelta vidusceļs starp tuvību un brīvību", raksta tās autore vācu psiholoģe un psihoterapeite Stefānija Štāla. Grāmatā viņa reālistiski atklāj, kā ar "iekšējā bērna" koncepta palīdzību stiprināt savu pašvērtējumu un atrast līdzsvaru starp pielāgošanos un sevis apliecināšanu. Izprotot šos mehānismus, cilvēks vairs negaida, kad partneris mainīsies vai kad pie durvīm pieklauvēs Īstais vai Īstā, bet pats lej savu laimi. Ar izdevniecības "Ģimenes psihoterapijas centrs "Līna"" atļauju publicējam fragmentu no grāmatas.

Iespējams, fragmenta sākumā minētais apgalvojums var šķist ļoti skarbs un raisīt jūsos pretestību. Iespējams, jums ir partneris, kurš tiešām ir "sarežģīts". Un tomēr ir jautājums – kāpēc jūs izvēlējāties tieši šo partneri? Un kāpēc jūs paliekat kopā ar viņu? Varbūt jums šķiet, ka vienkārši vēl neesat sastapis savu Īsto. Vai ka vienmēr iemīlaties nepareizajos. Varbūt jūs prātojat: kāpēc man iesaistīties nopietnās attiecībās? Es to nemaz negribu. Man patīk būt vienam.

Cilvēks vienmēr domā, ka tas, vai mēs atrodam īsto cilvēku, ar kuru varam būt laimīgi, ir nejaušība vai veiksme.

Ja šķiet, ka man vienmēr trāpās nepareizie, tas ir saistīts ar manu mīlestības programmu, ar neapzināto iemīlēšanās stilu. Ja es palieku sarežģītās attiecībās, arī tas ir saistīts ar manu iekšējo bērnu, kurš bieži vien pats arī šos sarežģījumus veicina. Ja uzskatu, ka man nav vajadzīgas tuvas attiecības, ja dodu priekšroku vienatnei vai neskaitāmiem romāniem, arī tas ir saistīts ar manu attiecību programmu.

Mūsu attiecību programma un mūsu iemīlēšanās stils ir savstarpēji saistīti un atkarīgi viens no otra. Ilustrēšu to ar Jūlijas un Roberta piemēra palīdzību. Jūlijas attiecību programmu ir veidojis apstāklis, ka vecāki bieži atstāja viņu vienu, tāpēc viņas iekšējais bērns ļoti ilgojas pēc piesaistes un mīlestības. Jūlijas līdzsvars starp piesaisti un autonomiju ir izjaukts, nosveroties uz piesaistes pusi. Jūlijai piemīt visas spējas pieķerties un pielāgoties: viņa alkst harmonijas, ir gatava pieņemt kompromisus un ļoti nopūlas visu darīt pareizi un tā, lai tiktu piepildītas Roberta gaidas. Tas, kas viņai nepadodas, ir autonomi stāvēt pašai uz savām kājām. Lai gan viņai ir labs darbs un viņa spēj sevi uzturēt, turklāt viņas dzīvē ir bijuši periodi, kad viņa itin labi ir iztikusi, arī būdama viena, tomēr viņas iekšējam bērnam ir ļoti bail no neatkarības un vientulības. Dziļākajā līmenī tas nejūtas īsti gatavs šai dzīvei. Jūlija ilgojas pēc spēcīgas rokas, kas vestu viņu pa dzīvi. Drošākā opcija viņas iekšējam bērnam ir atrasties kādam blakus, tāpēc Jūlija savā partnerī meklē tieši to, kā viņai trūkst, – stipru, autonomu Es. Un tieši to viņa (neapzināti) bija cerējusi atrast Robertā. Roberts ir tāds "vēsais džeks", viņš izstaro neatkarību un spēku, un tas viņu padara ārkārtīgi pievilcīgu Jūlijas acīs.

Savukārt Roberta iekšējais bērns baidās no pārāk lielas tuvības. Tas ātri jūtas "okupēts un manipulēts". Roberta iekšējā bērna drošākā opcija ir paļauties tikai uz sevi. Tas nozīmē, ka viņa iekšējais līdzsvars ir izjaukts par labu autonomijai. Tāpēc viņam patīk tādas sievietes kā Jūlija, kuras izstaro tik daudz siltuma, jo, kaut arī viņa iekšējais bērns baidās no piesaistes, tajā pašā laikā viņš ļoti ilgojas pēc tās. Tātad Jūlijai piemīt spējas, kuru Robertam trūkst. Jūlija par sevi teic, ka viņai patīk "vēsie džeki", turpretī mīļie un jaukie viņai šķietot garlaicīgi.

Viņai būtu jāmācās kļūt autonomākai un neatkarīgākai, tad viņai nebūtu šī daļa jāmeklē šķietami stiprā partnerī, tā jau būtu viņā pašā. Tas mainītu viņas uzskatus par vīriešiem, un viņa daudz ātrāk saprastu, ka daži "vēsie džeki" nemaz nav tik lieliski, jo viņiem vienkārši ir piesaistes problēmas. Tajā pašā laikā varētu gadīties, ka viņa sāk pievērst uzmanību vīriešiem, kas pirmajā brīdī nešķiet tik pievilcīgi, taču tie ir vīrieši, kuri ir stabili un autentiski.

Savukārt, ja Roberts mainītu savu attiecību programmu, atbrīvojoties no bailēm no tuvības, viņam vairs nebūtu jābēg no Jūlijas un viņš spētu ļauties tuvām attiecībām. Līdzīgi kā Jūlijai un Robertam, klājas lielākajai daļai cilvēku. Mēs gribam atrast partnerī to, kā mums nav. Mēs meklējam savu "labāko pusi". Tomēr lielākoties šī vēlme papildināt un pilnveidot sevi ar partnera starpniecību ir neapzināta, un iekšējais bērns aktīvi piedalās partnera meklējumos. Viņš vēlas sadziedēt seno dienu ievainojumus. Piemēram, Jūlijas ievainojums ir tas, ka vecāki pameta viņu vienu. Robertu dziļi ievainoja mātes pārmērīgā pieķeršanās. Tomēr mēģinājumi atrast partnerī izlīgumu ar to, kas bērnībā bijis greizi, bieži cieš neveiksmi. Iekšējam bērnam ir nepieciešama dziedināšana. Jo veselāks tas kļūs, jo veiksmīgāk spēs veidot attiecības, un tad jau tam būs daudz vieglāk atpazīt īsto partneri. Iespējams, mums nāksies atvadīties no esošajām attiecībām, bet iespējams, ka mēs iemācīsimies vairāk novērtēt un iemīlēt partneri, kas mums jau ir.

Cilvēki, kas baidās no attiecībām, pazīst šo fenomenu: tiklīdz viņi ir pārliecināti par partnera jūtām, tas viņu acīs piepeši zaudē pievilcību. Turpretī, ja partneris rīkojas neskaidri vai pretrunīgi, viņi ir iemīlējušies līdz ausīm un jūt iekāri. Šajā kontekstā izšķir pasīvās un aktīvās bailes no attiecībām. Mūsu piemērā pasīvais partneris ir Jūlija, kas ir ļoti pieķērusies Robertam. Aktīvais partneris, kurš vienmēr distancējas, ir Roberts. Aktīvā un pasīvā partnera lomas var mainīties, ne tikai veidojot jaunas attiecības, bet arī esošajās attiecībās. Ja, piemēram, Jūlija novērstos no Roberta, jo būtu satikusi citu vīrieti, ļoti iespējams, ka Roberts pēkšņi iedegtos mīlestībā pret viņu un mestos cīnīties. Iepriekšējās attiecībās ar Valēriju Roberts bija pasīvajā lomā. Valērija spēja būt gan maiga, gan gražīga un izturējās pret Robertu ļoti neviennozīmīgi. Roberts viņā bija neprātīgi iemīlējies.
Turpretī Jūlija bija izšķīrusies no sava bijušā drauga Krisa, lai veidotu attiecības ar Robertu. Toreizējās attiecībās Kriss bija tas, kurš bija viņai pieķēries, un tas Jūliju bija atvēsinājis, jo viņa uztvēra šo pieķeršanos kā vājuma izpausmi. Attiecībās ar Krisu viņa bija aktīvajā lomā.

Kas tad te notiek? Kamēr es partnerattiecībās nejūtos drošs (šāds stāvoklis var būt novērojams pat laulībā, kas ilgst visu mūžu) – bailes zaudēt autonomiju ir apklusinātas, bet bailes pazaudēt, tātad piesaistes vēlme ir ļoti aktīva. Citiem vārdiem sakot, smadzenēs ir aktivizēta piesaistes sistēma. Aktivizēta piesaistes sistēma grib piesaistīt sev izvēlēto personu un atrodas paaugstinātas trauksmes stāvoklī. Cilvēku šajā stāvoklī vada bailes no zaudējuma, un viņš ir gatavs darīt visu, lai iegūtu kontroli pār šo stāvokli. Aktivizēta piesaistes sistēma izraisa šādus "simptomus":

Aktivizēta piesaistes sistēma un tās pamatā esošās bailes no zaudējuma liek izjust spēcīgu iemīlēšanos. Tomēr šai iemīlēšanās izjūtai nav nekā kopīga ar mīlestību. Mīlestība ir drošas, dziļas un mierīgas jūtas. Kad partneris raida pretrunīgus signālus un jūs neesat drošs, kādas ir viņa jūtas, piesaistes sistēma turpina būt aktīvā režīmā pat tad, kad pāris jau sen ir kopā, vai ja viens jau ilgi skrien otram pakaļ.

Attiecībās ar Valēriju Roberts izjuta bailes no zaudējuma, tāpēc aktivizējās viņa piesaistes sistēma, radot viņā lielas mīlestības ilūziju.

Arī tagad viņš arvien pilnībā nav atbrīvojies no Valērijas un iztēlojas, ka viņa ir bijusi viņa lielā mīlestība. Turpretī Jūlijas piesaistes sistēma attiecībās ar Krisu nebija aktivizēta, jo viņš sniedza sievietei drošību. Brīdī, kad viņa iepazinās ar Robertu, kurš jau pašā sākumā raidīja neskaidrus un pretrunīgus signālus, ieslēdzās viņas piesaistes sistēma. Liktenīgā veidā viņa sajauca savas bailes no zaudējuma ar mīlestību un Krisu, kurš spēja iesaistīties attiecībās un ar kuru viņa būtu varējusi kļūt laimīga, nomainīja pret Robertu, kurš izvairījās no attiecībām.