Par mīlestību, kas svilina un dedzina, kas māca piedot, silda un sāpina

Dziļākās pārdomās par mīlestības tēmu savā feisbuka profilā raksta Dace Kaņepone – sieva un mamma, kura labprāt piekrita ar savu vēstījumu dalīties arī ar plašāku auditoriju – portāla "Cālis" lasītājiem.

"Mīlēt mēs mācāmies visu dzīvi. Un mīlestība ir tik dažāda – ir tā, kas svilina, dedzina, sajauc prātu un tev šķiet, ka kļūsti pats sev svešinieks – tik ļoti ilgojies, uztraucies, esi gatavs sevi ziedot un atdot, lai tikai neatņem tev to, ko esi tikko ieguvis un uzdrošinājies piedzīvot.

Mīlestība ir arī silta un omulīga – tev nevajag neko pierādīt, tu otra cilvēka klātbūtnē atveries un kļūsti kā māls un spogulis – redzi otrā sevi un cīnies ar savām vājībām, jo tieši otrs ir tas, kas tevi stiprina, māca, kaitina un reizē mierina. Mīlestība ir arī tā, kad noliecamies zemu jo zemu no saviem augstumiem un uzlūkojam ar cieņu un sirsnību to, kurš ir mūsu skolotājs – tas var būt mans bērns, mani vecāki, mans kaitinošais pretinieks.

Mīlestība māca piedot un ar jaunām acīm uzlūkot to, kas sākumā šķita nepieņemami. Dzīves līkloči reizēm ir nezināmi. Varbūt mīlestību var nopelnīt, bet ne jau šajā dzīvē. Varbūt mēs to saņem kā algu par dvēseles iepriekšējiem nopelniem. To nevar izkalpoties. To nevar nopirkt. Un izlūgties diezin vai arī var. Tā vienkārši atnāk un tev ir jāpieņem tāda, kāda tā tavā klēpī iekritusi. Tādu, kāda tā pārkāpusi pār tavu slieksni un ienākusi istabā, dvēselē un apziņā.

Varbūt kā dāvana vai arī kā nasta, vai arī kā brūce ar kreveli. Nu nav jau tikai skaistas tās mīlestības. Ir sāpīgas, ir smagas, ir rūgtas, ir dziedinošas. Droši vien, ja Dievs mūs uzlūko, viņam neviena no mīlestībām nav ne sods, ne grēks, bet svētība un dziļa, apziņu mainoša parādība – dažreiz mums nav ne prāta, ne spēka, ne saprašanas, ko viņš ar to gribēja pateikt un kā tam pretim stāvēt. Un reizēm citiem cilvēkiem gar to nav nekādas daļas – ne viņiem saprast, ne tiesāt, ne kritizēt, ne zināt, jo tā mīlestība ir neizskaidrojama. Iecērt tev miesā pliķi. Tu gribēji būt tik pareizs un principiāls, bet atnāk mīlestība un nospiež tevi uz ceļiem – skaties nu, kāds muļķis biji, un ko tu tagad darīsi? Dažreiz mēs varam neapzināties, ka tas, ko mēs saucam par sāpēm, kreņķiem, zaudējumu, šķiršanos – arī ir mācība par mīlestību. Lai mēs pieaugtu. Lai kļūtu par cilvēkiem visdziļākajā tā nozīmē. Lai mēs nepaliktu par kukaiņiem, kas mīda zemi, ēd, vairojas un ik sezonu maina pāri. Lai sāpes mūs pārveidotu un mēs kļūtu dzīvāki paši sev.

Jo dzīves gudrāki mēs kļūstam, jo vairāk iemācāmies saprast, ka mīlestība nav jūsmīgi randiņi, sārti vaigi, mirdzošas acis un kaislība, kas grib nodedzināt visus tiltus. Mīlestība nav arī rēna līdzpastāvēšana. Tie, kas patiešām iemācās mīlēt, par to daudz nerunā, jo nemaz neprot vārdos ietērpt to, kas viņus mainījis, kas liek klusēt un būt pieņemošiem.

Mīlestība neredz grumbas, lieku kilogramu, celulītu, sirmus matus. Pēkšņi tas viss ir maznozīmīgi, jo caur acīm – gluži kā caur teleskopu uz tevi lūkojas cita dvēsele un tādā palielinājumā tā neredz miesu, bet gan acu dobumos spoguļojamies otru dvēseli. Mīlestība nesakniebj zobus, tā uzdrošinās runāt. Mīlestība nepazemojas un otru nepazemo. Mīlestība ir godīga, viņai nevajag melus un izlikšanos. Mīlestība nav arī grožos noturama, un tā ne vienmēr klausās solījumā "slimībā un veselībā un līdz nāve mūs šķirs". Varbūt mīlestībai reizēm ir savi plāni – jo tā ir kā straume, kas plūst uz priekšu. Tu vari bezkaislīgi izkāpt no šīs upes un teikt, – uz mani tas neattiecas, es esmu prāta cilvēks un manam vārdam ir svars! Bet tad, vienā brīdī tev sev pašam ir jāatbild – vai es maz esmu mīlējis?! Patiesi! Vai es maz esmu mīlējis! Un ja – jā, tad ko es sevī esmu nogalinājis, apslēpis, pārrāvis, ka uzskatu, ka esmu tas pareizais. Un vai maz esmu dzīvojis galu galā!
Ikdiena noēd mīlestību – saka zinātāji, ak,– "ja tev būs viena miskaste un ledusskapis, tad redzēsi, kas no tās lielās mīlas pāri paliks!" Un vēl saka, ka, – "ja dzīvosiet kā pliki pa nātrēm, tad ātri tai mīlestībai būs gals"! "Eh, mīlestība", saka trešie, – "tas pieder jaunībai, kāda tur vairs mīlestība pēc gadiem – tik pieradums... jā, nu cieņa, draudzība…"

Tas tiesa, mīlestība mēdz mirt. Lēni, bezkaislīgi tā beidz pulsēt, ja tā dzīvo ledus pilī starp cilvēkiem, kas negrib viens otram pretim panākties.

Tas tiesa, mīlestība var nogurt, kad ar viņu nerunā ne pat mazliet – kad ikdienas rutīnā tu tikai skrien un uzskati, ka otrs tev dāvāts kā lieta, kā mēbele, kā pienākums, kā važas.

Mīlestība ir šausmīgi pacietīga – viņa paslēpjas istabas stūrī un tevi vēro, – vai esi gatavs pieņemt, ka mūžs ir par īsu, lai mīlestību saprastu – tev tikai pašam vai pašai ir jāmainās un jāsaprot – kā vērts ir to nokaut un kā vērts ir to saudzēt!

Bet to visu jau "Valentīns" zina, vai ne?"