Pirmās mīlestības fenomens jeb kādēļ to atmiņa glabā ilgus gadus  (1)

Vai esi sevi pieķēris, ka dažādās dzīves situācijās pavisam nevilšus var uzpeldēt šī cilvēka vārds? Pirmā mīlestība. Un atšķirībā no visām attiecībām, kas piedzīvotas vēlāk, šīs, šķiet, nepaliek un nepaliek dziļā pagātnē. Jo ilgi pēc tās beigām mūsu pirmā mīlestība saglabā zināmu varu pār mums. Spokains, rūgti salds tvēriens skar mūsu psihi, velkot atpakaļ uz to, kas bija un kas nekad vairs nevar būt. Ja vien? Bet kāpēc? Kāpēc šim vienam cilvēkam mūsu smadzenēs būtu jāiekļaujas citādāk nekā citiem, pat ja pārējie bija garāki, labāki, pareizāki, skaistākas, gudrākas, seksīgākas? Tās vēlākās attiecības gluži vienkārši nebija tik intensīvas kā pirmās.

Zinātniskie pētījumi par šo tēmu ir nepietiekami, taču psihologi savā lokā šo fenomenu pielīdzina izpletņlēkšanai. Tas nozīmē, ka pirmo reizi, kad izlēci no lidmašīnas, tu atcerēsies daudz skaidrāk nekā desmito reizi, kad veici lēcienu.

Gandrīz ceturtdaļgadsimtu amerikāņu izcelsmes psiholoģe Nensija Kališa vākusi informāciju par cilvēkiem, kuri pēc desmitiem gadu atkal ir satikuši savu pirmo mīlestību. Psiholoģe secinājusi, – ja abi šie cilvēki šajā tikšanās reizē ir no attiecībām brīvi, 70 procentos gadījumu viņi atkal var saiet kopā un viņu savienība var būt laimīga.

Šos savus interesantos secinājumus par to, cik spēcīgi mūs ietekmē pirmā iemīlēšanās, psiholoģe publicējusi vietnē "The Washington Post", taču viņa arī atzīmē, ka ne vienmēr tas mums nāk par labu. Ne visiem izdodas, pat ja ļoti vēlamies, izveidot dzīvi ar to pašu cilvēku, kuru mēs dievinājām savos 15 gados. Vai arī šīs attiecības varbūt bija toksiskas un traumatiskas, un uz mūžu šis scenārijs ir palicis atmiņā. Psihologi skaidro dažus iemeslus, kāpēc tā notiek – ka pirmā mīlestība tomēr ir grūti aizmirstama.

Šķiet, ka šis "laimes hormons", kā to mēdz saukt, ir atbildīgs burtiski par katru mūsu smadzeņu un psihes "uzkāršanos", par visiem mūsu sliktajiem ieradumiem, muļķībām un nepilnībām. Un arī stāstā par pirmo mīlestību tas tiek atzīmēts.

Loģika ir apmēram šāda. Mēs iemīlamies kādā cilvēkā, un mūsu asinīs izstrādājas hormonu kokteilis ar neiromediatoriem, starp kuriem ir arī dopamīns. Vienlaikus mēs piedzīvojam daudz sarežģītu un patīkamu jūtu, un mums nostiprinās saikne: pirmās mīlestības objekts – prieks, laime, labsajūta. Turklāt šie pārdzīvojumi ir maksimāli spilgti tāpēc, ka ar mums tas noticis pirmoreiz.

Sanāk kaut kas līdzīgs nosacītajam refleksam: atceramies par cilvēku, kurā iemīlējāmies kurā tur klasē un kuru pirmoreiz dzīvē noskūpstījām, – saņemam dopamīna izdalīšanos un virkni patīkamu emociju; vēlamies saņemt kārtējo dopamīna devu – atceroties par pirmo mīlestību.

Mūsu kognitīvās spējas, lai cik skumji to būtu atzīt, maksimumu sasniedz pusaudža gados. Pusaudži ātrāk uztver jaunu informāciju, un arī viņu atmiņa ir labāka nekā tiem, kuriem jau ir pēc 30 un vēl jo vairāk – 40 gadiem.

Tāpēc arī pirmā iemīlēšanās un pirmās attiecības, kuras visbiežāk izveidojas tieši pusaudžu gados, visai banāli atmiņā paliek labāk, nekā vēlāk sekojošās. Atmiņā glabājas daudz detaļu, un tāpēc kāds sīkums, piemēram, kāda dziesma, pie kuras dejojāt izlaidumā, vai ceriņu smarža, zem kura krūma pirmoreiz viens otru paņēmāt aiz rokas, var izraisīt veselu spilgtu atmiņu un emociju karnevāla gājienu.

Lai kā arī nebūtu, mēs patstāvīgi atskatāmies uz šīm pirmajām attiecībām kā uz sava veida modeli. Un, protams, salīdzinām tās itin visā ar jaunajām attiecībām un meklējam līdzības. Kopumā tas notiek ar jebkuru neaizmirstamu pirmo pieredzi, skaidro psiholoģe.

Arī psihologs Džefersons Singers, kura pētījumi ir vērsti uz autobiogrāfisko atmiņu, saka, ka lielākā daļai cilvēku vecumā no 15 līdz 26 gadiem atceras vairāk atmiņu un tās mēdz būt pozitīvākas. Tas ir ne tikai tāpēc, ka šajā periodā mēs piedzīvojam tik daudz "pirmo gadījumu", bet arī tādēļ, ka pēc fakta "mums ir vairāk iespēju izmēģināt, pārdomāt, piedzīvot no jauna".

Kališa uzsver, ka "pirmajā mīlestībā nav nekā maģiska", izņemot faktu, ka tā bija pirmā. Bet ir kaut kas maģisks pāriem, kuru mīlestība reiz ir tikusi pārtraukta un pēc tam atkal uzliesmojusi vēlākajā dzīvē. Mūsdienās, kad ir pieejami dažādi sociālie tīkli, šādu gadījumu ir arvien biežāk.

Atmiņas ir ļoti subjektīva lieta. Vienus faktu mēs aizmirstam, citus – sagrozām, būtībā savu pagātni veidojot, atkarībā no garastāvokļa un vēlmēm. Īpaši tas attiecas uz bērnību un jaunību – periodu, kas daudziem šķiet īpaši gaišs, priecīgs, pilns ar tīrām, patiesām jūtām, uzticamiem draugiem, zilām debesīm, augstiem kokiem un saldējumu par smieklu naudu.

Tāpēc arī cilvēki savu pirmo mīlestību uztver kā aizkustinošas pusaudžu melodrāmas sižetu, aizmirstot negatīvos aspektus, norāda psiholoģe.

Dažreiz mēs tik stipri ieciklējamies uz pagātnes attiecībām, ka tas mums traucē veidot jaunas un vispār – dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Taču ir daži veidi, kā ietekmēt šo situāciju.

Sarīko simbolisku atvadīšanos

Piemēram, uzraksti savai pirmajai mīlestībai pēdējo vēstuli (to nosūtīt, protams, obligāti nevajag). Sadedzini vai izmet lietas, kuras tev atgādina par šo cilvēku. Domās viņam pasaki "uz redzēšanos".

Apzināti neuzplēs rētas

Neej pārbaudīt viņa profilu sociālajos tīklos, neskaties jūsu kopīgās fotogrāfijas, neklausies "jūsu" dziesmas. Vismaz kādu laiku...

Vairāk komunicē

Vientulība rada lielisku augsni skumjām pēc pagātnes attiecībām un nožēlu par to, ka tās beigušās.

Ja tev apkārt būs vismaz daži cilvēki, ar kuriem tev ir interesanti pavadīt kopā laiku, un nebūt ne obligāti romantiskā ziņā, tev būs ne tik daudz iemeslu rakņāties pagātnē un sevi žēlot.