Pazīmes, kas liecina – bērnībā esi pārāk daudz kritizēts

Ikviens bērns tā vai citādi saskaras ar vecāku kritiku. Piemēram, mamma vai tētis, kuri mētājas ar aizvainojošiem vārdiem, it kā vadoties pēc labākajiem nodomiem, uzskatot, ka tādā veidā stimulē bērnus censties un tiekties būt labākiem.

Patiesībā pieaugšana ar ļoti kritiski noskaņotiem vecākiem ilgtermiņā var atspēlēties – radot nepatīkamas sekas, portālā "Psychology Today" brīdina psihologs un kognitīvās uzvedības terapeits Sets Gilihans.

"Man koledžā bija labs draugs, kurš vienmēr bija nomāktā garastāvoklī. Es nekādi nevarēju saprast, kāpēc cilvēks ir tik ļoti paškritisks. Bet kad iepazinos ar viņa tēvu, viss nostājās savā vietā, – viņš runāja tik kritiski, ka pat pavadīt vienu stundu viņam līdzās bija kā sevis spīdzināšana, stāsta speciālists.

Gilihans uzskaita pazīmes, kas var norādīt, ka bērnībā esi pārāk daudz kritizēts. Tās ir balstītas gan zinātniskos pētījumos, gan psihologa personīgajos novērojumos darba pieredzē.

Tev ir grūti sev uzticēties

Ja vecāki nemitīgi kritizē bērnu, viņš arī pats noticēs, ka visas viņa domas un rīcība ir nepareiza. Un tādēļ cilvēks pastāvīgi cietīs, jo nebūs par sevi pārliecināts.

Tu izvairies mesties jaunos izaicinājumos

Šis punkts izriet no iepriekšējā: zema pašvērtība traucē tev sākt kaut ko jaunu. Tu savā ziņā labāk jūties apdrošināts un izvēlies nemēģināt neko jaunu vispār, lai tikai nebūtu jāpiedzīvo neveiksme.

Tev ir grūti atgūties pēc pieļautām kļūdām

Ikviens kļūdās, bet tam, kurš bērnībā visu laiku ir kritizēts, kļūdīšanās ir kārtējais nepilnību apstiprinājums. Pat visvienkāršākā neveiksme var atgādināt par visām iepriekšējām un atgriezt nepilnvērtības sajūtu, pašcieņu pagrūžot zemāk par grīdas līstīti.

Tev ir tieksme būt perfekcionistam

Vienlaikus tavus centienus būt absolūtai pilnībai produktivitātē nosaka nevis lepnums par savu darbu, bet bailes kaut ko sabojāt un parādīt nekompetenci.

Tev ikviena darba paveikšanai nepieciešams milzum daudz laika

Nav svarīgi, par ko ir runa: tu raksti darījuma vēstuli, izvēlies apsveikuma kartīti vecmammai, gatavo rakstu vai ko citu, – tu vienmēr kavē termiņus, jo centies nepieļaut ne mazāko kļūdiņu un izdarīt visu "kā vajag".

Tu pastāvīgi atvainojies

Tev ir grūti uzticēties cilvēkiem

Pat tad, kad tev kāds atzīstas mīlestībā, sirds dziļumos tu esi pārliecināts, ka jau esi apnicis savam partnerim kā rūgts gurķis. Tas notiek bieži: ja bērnībā māte vai tēvs ir uzvedušies nekonsekventi un neprognozējami – te apskāvuši un devuši bučas, bet jau nākamajā mirklī teikuši aizvainojošus vārdus.

Tu reti spēj noticēt komplimentiem

Ja tev kāds saka kaut ko patīkamu, daudz smaida un pateicas... Nu, nē! Tas nav tavs gadījums. Tev ir vieglāk ieslēgt paškritikas režīmu, neitralizējot jebkuru pozitīvismu. Un pat tad, ja tavs sarunas biedrs uzslavēs tavu jauno kreklu, kurā arī pats sev tīri labi patīc, skaļi tu, visticamāk, pateiksi, ka tā nav tava krāsa...

Tu baidies tikt apspriests un kritizēts

Bet vēl tu bieži raizējies, ka izdarīsi kaut ko, kas tevi parādīs neērtā situācijā darbā vai draugu vidū.

Tevī mīt skarbs iekšējais kritiķis

Tava iekšējā balss – tava kritizējošā vecāka atbalss. Tāpēc nekā laba tā tev nepateiks.

Tev ir nosliece uz depresiju

Visas šīs negatīvās sarunas pašam ar sevi un sajūtas, ka neesi īsti adekvāts, rada kaitējumu garastāvoklim un veselībai. Bet diemžēl, – tu sevi vari pat kritizēt par to, ka jūties nomākts, depresīvs, radot slikta garastāvokļa spirāles efektu, un pat sevi sākot neieredzēt.

Tu bieži kritizē citus

Tas ir paradokss: tu nevarēji ciest, kad tevi kritizēja, bet tagad tu dari to pašu pret citiem cilvēkiem. Tu jau autopilotā redzi citu cilvēku trūkumus un tapa personīgā paškritika atspoguļojas tavā attieksmē pret citiem – iespējams, kā zemas pašapziņas aizsargmehānisms.

Ko darīt

Izmainīt savu pagātni nav mūsu spēkos, toties ir iespējams strādāt ar sevi un mainīt attieksmi pašam pret sevi reāllaikā un kļūt par labestīgu vecāku pašam sev, ierosina psihologs.