Nebrīnies par bērna fantazēšanu, ja stāsti par apaļīgu vīru, kas lien pa skursteni Ziemassvētkos

Patiesībā bērni izmanto daudzas tās pašas norādes kā pieaugušie, lai nospriestu, vai kaut kas ir īsts vai nē. Tātad, lai gan mazi bērni nespēj atšķirt fantāziju no realitātes tikpat labi kā pieaugušie, viņi kļūst spējīgāki to darīt, attīstoties un iegūstot vairāk zināšanu par pasauli, raksta portāls "Very well mind" materiālā, ko medicīniski pārskatījusi pediatre Anna Luisa Lokharte.

Aptuveni divu gadu vecumā bērni sāk lomu spēles – izliekas par kādu. Viņi tic tādām fantāzijas būtnēm kā Ziemassvētku vecītis un Lieldienu zaķis, un viņiem bieži ir iedomāti draugi. Un patiešām maziem bērniem ir grūti atšķirt fantāziju no realitātes.

Tomēr vecumā no trīs līdz 10 gadiem bērni pamazām kļūst arvien spējīgāki izprast atšķirību starp realitāti un izdomājumu. Piemēram, mazie pirmsskolas vecuma bērni mēdz ticēt, ka viss, ko viņi redz televīzijā, ir īsts, tomēr līdz pieciem vai sešiem gadiem viņi saprot, ka, ja kaut kas pārkāpj fizisko realitāti, tas nav īsts, piemēram, viņi saprot, ka specefekti vai animācijas filmas televīzijas programmās nav reāli.

No piecu līdz astoņu gadu vecumam bērnu interese spēlēt izlikšanos samazinās, un viņi mazāk tic fantāzijas tēliem. Vecumā no astoņiem līdz 12 gadiem viņi arvien vairāk koncentrējas uz reālo pasauli un cenšas to izprast, izmantojot rotaļlietas, spēles un izklaidi.

Patiesībā šajā posmā bērni kļūst kritiski pret televīzijas pārraidēm, kas nešķiet reālistiskas. Aptuveni tajā pašā laikā bērni kļūst mazāk ieinteresēti lomu spēlēs.

Šīs īpatnības var redzēt vienā pētījumā par bērnu uztveri par izdomātiem televīzijas varoņiem. Pētījumā atklājās, ka četrus gadus veci dalībnieki uzskatīja, ka Big Bird (Lielais putns) no Sezama ielas ir īsts. Tomēr piecus līdz sešus gadus veci dalībnieki zināja, ka Big Bird ir vīrietis, kas valkā kostīmu, jo viņi bija sapratuši, ka varonis pārkāpj fizisko realitāti.

No otras puses, šis pētījums arī atklāja, ka izdomāta ģimene televīzijas tiešraides šovā, piemēram, Danfiji šovā "Modern Family" vai Breidiji "The Brady Bunch", nepārkāpj fizisko realitāti un pat kaut ko atgādina. Deviņus un desmit gadus veci bērni joprojām uzskatīja, ka šāda televīzijas ģimene ir īsta.

Pētījumi liecina, ka bērni un pieaugušie mēdz izmantot līdzīgas metodes un paļauties uz līdzīgām norādēm, lai atšķirtu fantāziju no realitātes. Lūk, kādas.

Konteksta novērtēšana

Kad pieaugušie iepazīstas ar jaunu informāciju, viņi spriež par šīs informācijas patiesumu, pamatojoties uz kontekstu, kurā to atrodam. Lai gan mūsdienās, kad ir tik daudz informācijas avotu, tas ir kļuvis sarežģītāk, cilvēki par uzticamiem uzskata vienu vai otru avotu, tomēr kopumā jāpiekrīt, ka, lasot par citplanētiešiem kādā nezināmā emuārā, visticamāk, cilvēks būs skeptisks pret tādu informāciju. Kontrastam, ja šīs ziņas tu lasītu NASA oficiālajā mājaslapā, varbūt tam arī noticētu.

Pētījums, kurā piedalījās trīs līdz sešus gadus veci bērni, parādīja, ka viņi arī izmantoja konteksta norādes, kad viņiem stāstīja par dzīvniekiem, kurus viņi nepazīst. Kad viņi dzirdēja, ka jaunos dzīvniekus savāca pūķi vai spoki, kas ir fantastikas konteksts, – viņi mazāk ticēja, ka šādi dzīvnieki patiešām eksistē nekā tad, ja viņiem teikts, ka to saka izmanto ārsti vai zinātnieki – ja ir zinātnisks konteksts. Šie rezultāti tika novēroti dalībniekiem, kas jaunāki par četriem gadiem.

Esošās zināšanas

Vēl viena lieta, ko pieaugušie dara, kad saskaras ar jaunu informāciju – salīdzina to ar zināšanām, kas viņiem jau ir. Ja tas, ko mēs zinām, atbalsta jaunajai informāciju, mēs nolemsim, ka tā ir ticama.

Tomēr, ja informācija nav izprotama, pamatojoties uz esošajām zināšanām par pasauli, cilvēks drīzāk to uzskatīs par nepatiesu.

Pētījumi, kuros iesaistīti bērni vecumā no pieciem līdz astoņiem gadiem, liecina, ka bērni arī izmanto savas esošās zināšanas, lai spriestu par jaunas informācijas ticamību, vienīgā atšķirība ir tā, ka bērni ir ieguvuši mazāk zināšanu par pasauli nekā pieaugušie.

Turklāt pieaugušajiem patīk bērnus iepriecināt ar stāstiem par maģiskiem notikumiem un fantastiskām būtnēm, piemēram, runājošiem vilkiem, mājām no konfektēm un vīriešiem ar lieko svaru, kuri Ziemassvētkos šļūc caur skursteņiem un piegādā dāvanas. Tas liek bērniem vairāk ticēt fantāzijai.

Tomēr, pieaugot un iegūstot vairāk zināšanu, bērni spēj precīzāk atšķirt fantāziju no realitātes.

Ekspertīzes novērtēšana

Protams, lielu daļa informācijas, ar kuru saskaras gan pieaugušie, gan bērni, viņi gūst saiknē ar citiem cilvēkiem. Tomēr mēs neticam jebkuram. Pieaugušie daudz biežāk uzskata, ka kāds ēdiens nav veselīgs, ja to dzirdējuši no sava paziņas – ārsta – vietnē "LinkedIn", nekā ja to raksta kāds draugs, sazvērestību teoriju piekritējs savā "Facebook" ziņu lentē.

Pētījumi liecina, ka bērni dara to pašu. Kad kādā pētījumā bērnus aicināja izlemt, vai jauna veida zivs ir īsta vai nē, vairums uzskatīja, ka dzīvnieks eksistē, ja redzēja, ka to stāsta zoodārza uzraugs (kas tātad uzskatāms par ekspertu) nevis šefpavārs (kas nav eksperts).

Bērni zina, ka pieaugušie ir zinošāki nekā viņi, un tāpēc viņi biežāk tic informācijai, ko pieaugušie sniedz nevis informācijai, kas nāk no citiem bērniem. Līdz ar to pieaugušajiem var būt nozīme, palīdzot bērniem iemācīties saprast atšķirību starp fantāziju un realitāti.

Tomēr, ja tavs bērns tic Ziemassvētku vecītim vai zobu fejai, psiholoģijas zinātniece Žaklīna Vūlija saka, ka nav iemesla viņu no šīm fantāzijām atturēt. Bērni netic pieaugušajiem, ja tie apgalvo, ka šie personāži nav īsti.

Turklāt, sadarbojoties ar šiem personāžiem, bērniem ir iespēja attīstīt savas spējas atšķirt fantāziju no realitātes. Tā vai citādi, bērni, sasniedzot agrīnu pusaudža vecumu, ir apguvuši pietiekami daudz zināšanu un pietiekami nobrieduši, lai viņu spēja atšķirt fantāziju no realitātes būtu līdzīga pieaugušā cilvēka spējai.