Vecāki-manipulatori: trīs tipiskas taktikas

Kā portālā "Psychology Today" norāda psihologs Daniels Flints, vecāki dienu no dienas izdara izvēles, kuras ietekmē bērna dzīvi: pasīvi sniedz pārāk daudz brīvības, vienlaikus tādā veidā parādot vienaldzību, vai pārmērīgi kontrolē, kas ir gluži pretēji, cenšoties būt lietas kursā par ikkatru sīkumu, kas notiek bērna dzīvē.

Līdz zināmai robežai gan pasivitāte, gan arī kontrole var būt noderīga bērna attīstībai. Visam savs laiks: piemēram, vecāki sagaida, ka pusaudzis pats būs atbildīgs par savu personīgo higiēnu, bet negaida, ka mazulis atcerēsies par to, ka ir jāiztīra zobi. Diemžēl apzinoties, ka kontroles līmenis pār bērnu, ņemot vērā viņa pieaugšanu, samazinās, daži pieaugušie var izmantot emocionālas manipulācijas, cenšoties atjaunot savu iepriekšējo ietekmi.

Tādas mātes un tēvi var izvēlēties vienu no dažādajiem ietekmes instrumentiem. Daniels Flints, kurš konsultē uzvedības un bērnu-vecāku attiecību jautājumus, atsaucas uz nesen veiktu pētījumu, kurā izcelti trīs visizplatītākie paņēmieni.

Personīgi uzbrukumi

Vecāki cenšas nodrošināt psiholoģisku kontroli, tādā veidā samazinot bērna pašvērtību. Tas ietver:

Kā piemēru Flints piedāvā aplūkot šādu situāciju: pusaudzis atgriežas mājās vēlāk, nekā iepriekš bija vienošanās ar vecākiem. Viņi atvasi sagaida ar šādu tirādi: "Kā tu tā varēji rīkoties!? Tu zini, cik stipri mēs uztraucamies, un vienalga mājās atgriezies tik vēlu?! Tu vienkārši mūs padarīsi trakus!"

No pirmā skatpunkta šāda reakcija nemaz nešķiet nepareiza: pieaugušie pamatoti baidās par bērna drošību.

Tomēr viņi, iespējams, neapzināti psiholoģiski ietekmējuši bērnu, vainojot viņu paši savās emocijās. Problēma, pēc eksperta domām, ir tā, ka vecāki izmanto savas jūtas (uz kurām, protams, viņiem ir pilnas tiesības) centienos noteikt psiholoģisku kontroli.

Šis manipulācijas tips vēsta, ka ģimenes konfrontācijā var izmantot emocijas kā argumentu vai spiediena izdarīšanas līdzekli. Nav jābrīnās, ka bērns, guvis šādu pieredzi, nākamreiz strīdā var izmantot tieši to pašu paņēmienu: "Es neko nevarēju izdarīt, jo jūs mani sadusmojāt. Protams, es izskrēju no mājām un aizcirtu durvis. Ko gan vēl citu man vajadzēja darīt!?"

Devalvācija

Šī manipulācijas taktika ir visai izplatīta daudzu veidu tuvās attiecībās. Saskarsmē ar pusaudzi vecāki bieži viņu pārtrauc, viņa vietā pabeidz iesākto teikumu, uzvedas tā, it kā paši zinātu, ko viņš domā un jūt, un cenšas "pareizā/vajadzīgā" veidā mainīt viņa attieksmi pret notikumiem, faktiem un pārdzīvojumiem.

Ir grūti atrast to, kurš nekad un nekādā veidā nebūtu manipulējis ar kādu. Tāda ir cilvēka daba – vairāk ticēt savā jūtām, nekā svešām. Flints atgādina: šāda devalvācija, visticamāk, ir aizsargmehānisms, nevis uzbrukums.

Un tomēr – pusaudzim, kura personība tikai vēl veidojas, devalvācija no vecāku puses var būt postoša.

Mīlestības trūkums

Pētījumi par piesaisti vēsta, ka bērnam veidojas dziļa emocionālā saikne ar saviem vecākiem. Fiziskā pieskāriena siltums, attiecību nodibināšana, drošības sajūtu veidošanās – tas viss ir daļa no kopīgā mehānisma. Daudzu faktoru kombinācijas rezultātā attiecības starp cilvēkiem parasti tiek uztvertas kā mīlestība.

Tomēr manipulatīvi vecāki var izmantot pieķeršanos kā psiholoģiskās kontroles līdzekli. Daudzi vecāki soda vīlušos bērnu ar mīlestības liegšanu: izvairās no vizuāla kontakta un pārstāj sarunāties līdz brīdim, kamēr bērns nemainīs savu uzvedību.

Kā atzīmē Flints, vecāki patiesībā nedomā: "Kā gan lai es izmantoju to pieķeršanos, kuru mēs izveidojām attiecībās ar bērnu, kad viņš bija vēl pavisam mazs, lai viņam uzbruktu un piespiestu darīt to, ko es vēlos?" Tā vietā viņi sākumā pamēģina virkni citu ietekmes metožu.

Dažādu iemeslu dēļ tās nedarbojas – ne sistēmiskā pieeja, ne viedtālruņa atņemšana, nedz wi-fi paroles maiņa, nedz centieni "sazemēties"...

Vecāki jūtas neadekvāti, iespējams, vaino sevi par to, ka savā ziņā zaudējuši bērnu, un ķeras pie visa, kas vien varētu nostrādāt. Viņiem šķiet, ka palicis vienīgais variants: liegt savu mīlestību bērnam.

Psihologs iepazīstina ar vēl kāda pētījuma rezultātiem, kas atklāj galvenos priekšnoteikumus šādai vecāku uzvedībai: jutība pret sāpēm un negatīvo emociju noraidīšana. Aizvainoti cilvēki aizvaino citus. Cilvēki, kuri ir pakļauti emocionālai vardarbībai, biežāk, kļūstot par vecākiem, tieši tāpat izturas pret saviem bērniem.

Bet tas nenozīmē. Ka uzvedību nav iespējams mainīt. "Pat ja tevi ir izaudzinājis vecāks-manipulators, tu nepavisam neesi nolemts atkārtot šo pašu scenāriju," ir pārliecināts Flints.

Patstāvīgi vai kopā ar psihoterapeitu tu vari izdzīvot savu bēdīgo pieredzi, to pārstrādāt un kļūt savam bērnam par daudz pacietīgāku, saprotošāku un pieņemošāku vecāku.