Bildinājums bronzas spēlē. Edijs redzējis tikai pēdējos vārtus  (1)

Edijs un Guna ir no Jēkabpils, abi viens otru zina jau 15 gadus, bet kopā kā pāris abi ir divus gadus. Par kvēlākajiem hokeja faniem viņi sevi nevarot dēvēt, lai gan Edijs ir atbalstījis mūsējos gan Rīgā, gan Minskā – valstsvienības spēlēs, Gunai gan šī bija pirmā klātienes hokeja spēles pieredze. Brauciens uz Tamperi bijis visai spontāns lēmums. Kā stāsta Edijs, tad pirms sestdienas spēles kāds pazīstams cilvēks no Madonas izplatīja ziņu, ka ieplānojis doties uz Latvijas spēli – neatkarīgi, vai cīnīsimies par bronzu vai par zeltu. Šis piedāvājums sasniedza Ediju un viņi kopā ar Gunu nolēma doties.

Spontāns bijis ne tikai brauciens uz Tamperi, bet arī lēmums par bildinājumu (precizēsim – ne par faktu, bet gan par izpildījumu, kā lūgt Gunai lūgt kļūt par sievu). Doma par Gunas bildināšanu kādu laiku jau dzīvojusi Edija prātā, viņš to gribējis darīt dzimšanas dienā – 15. maijā.

Gredzens Gunai ir drusciņ par mazu, jo pirkts turpat uz vietas – kādā Tamperes juvelierveikalā. "Pēc spēles gājām uz juvelierveikalu samainīt pret lielāku, bet veikals jau bija slēgts. Neko darīt! Atzīšu gan, ka bija neveikls brīdis – velc gredzenu, bet tas tiek tikai līdz puspirkstam. Bet mierinājums ir tāds, ka juvelieri mācēs izdarīt tā, lai tas derētu uz īstā pirksta. To mēs izlabosim tepat Latvijā!"

Gredzena iegādāšanās gan bijusi visai vienkārša – salīdzinājumā ar filmēšanas komandas sarunāšanu, lai abus parādītu uz ledus halles kuba. "Ar prāmi atpeldējām uz Somiju, ar autobusu aizbraucām uz Tamperi un kopā ar draugu devāmies uz tirdzniecības centru – meklēt juvelierveikalu (jo tā visu bijām izplānojuši ceļā). Baigi viss veiksmīgi sakrita, atradām veikalu, turklāt – dabūju gredzenu par labāku cenu, nekā tas maksāja sākotnēji, jo izstāstīju visu lietas būtību un faktu, ka viss būs tieši tā, kā tas galu galā arī notika."

Edijs gan atklāj, ka galu galā summa par šo pārsteigumu sanākusi iespaidīga (viņš gan patur noslēpumā konkrētus skaitļus), jo arī filmēšanas komandas sarunāšana prasījusi pamatīgus līdzekļus. Kad latvietis devies pie darbiniekiem ar vienkāršu jautājumu, vai ir iespējams kaut ko tādu sarunāt, sākotnēji visi teikuši: "Nē, nē, nē! Neko nezinām!" Bet, kā pats saka: "Kad sāka banknotes runāt, savā ziņā durvis pavērās. Caur četriem cilvēkiem tiku pie pareizajiem, kuri bija atbildīgi par filmēšanu. Pirms tam jau biju lietas kursā par to, cik televīzijā maksā šīs saucamās kadru sekundes. Tā arī sapratu, uz kādām summām eju."

Uz manu jautājumu, kurš bija pirmais cilvēks, kuru viņš uzrunāja šajā sakarā, Edijs atsmej: "Apsargs! No sērijas – tas, kurš pirmais stāvēja pie durvīm, tam arī jautāju. Atbildēja, ka neko nezina, bet vismaz norādīja, kur jāiet – uz saucamo info kasi. Tur atkal mēģināju runāt, bet atbilde jau sagaidāma: "Nē, nē, mēs nevaram palīdzēt, esam tikai viesstrādnieki." Tā mani atkal kaut kur pavadīja, atkal paliku viens un atkal sāku stāstīt visu no jauna. Varētu teikt, ka pusotrs periods pagāja visā izaicinājumā, staigājot pa koridoriem un meklējot īstos cilvēkus. Ak, un tad, kad bija pīppauze, tad man vispār sākās panika, kur man tagad iet, ko man tagad darīt, viss pūlis nāk laukā un traucas man virsū!"

Protams, bijuši arī filmēšanas grupas "noteikumi", kā tad zināt, kurā brīdī jāizdara izšķirošais dzīves solis. Latvietis ilgu laiku vaktējis pie durvīm, jo bija pateikts: "Mēs nāksim un uzreiz tas būs jādara, ja nepaspēsi, tad neko darīt!" Aizkustinošais brīdis notika spēles otrajā periodā, rezultātam esot 2:2. "Mājās jau paspējām noskatīties spēli, tajā brīdī laiks bija 2:38. Es skatījos, kāpēc tas notika tieši tad – bija bijis pārtraukums un Bukarts skatījās augšup. Filmētāji jau arī nezināja, kurā brīdī varēs mūs parādīt."

Edijs ir godīgs – no vēsturiskās spēles redzējis tikai pēdējos vārtus: "Jā, redzēju būtībā tikai pagarinājumu, jo pirmais un otrais periods bija "challenge", savukārt trešajā – sarunas ar Gunu par to, kā viņa jūtas, un reizē abi slaucījām asaras. Tad aizgājām ar džekiem uz pīpētavu, visi pazīstamie un arī nepazīstamie sacīja, ka esmu malacis. Pagarinājumā apsēdos, paņēmu alus kausu un sāku baudīt hokeju." Izrādās, Edijs pat cēlis augšā cilvēkus tribīnēs, arī somus un zviedrus, lūdzis piecelties, bļaut un atbalstīt mūsējos.

Kad lielais satraukums jau garām, Guna atklāj, ka kaut ko jau nojautusi (sieviešu intuīcija bijusi ar viņu), ņemot vērā, ka vīrieši pazuduši. Ne rakstījusi, ne zvanījusi! Kā saka Edijs: "Neuztraucās, jo gan jau saprata, par ko ir runa un stāsts."

Vai paspējuši notikumu jau nosvinēt? Īsti nē! Pēc spēles abi steigušies mājup, jo vajadzēja pagūt uz prāmi tā, lai septiņos no rīta būtu darbā Jēkabpilī. Bet tā kā izrādījās, ka pirmdiena ir brīvdiena, atbraucot mājās, abi iegāja dušā un gāja gulēt, jo kopš sestdienas pulksten 12 tā īsti nemaz nebija gulējuši: īsi mirkļi autobusā, piemiedzot acis.

"Jā" vārds ir pateikts un nu tikai jāpošas kāzām, Edijs gan piebilst: "Neesam pat trīs vārdus paspējuši par to parunāt!"

Kā zināms, tik būtiskajā mačā 28. maijā Latvija pieveica ASV izlasi ar rezultātu 4:3 un pirmo reizi vēsturē Pasaules čempionātā ierindojās augstajā 3. vietā. Bronza!