Svarīgas lietas, kas bērniem jāiemācās ģimenē, nevis skolā

Bērns diezin vai gūs panākumus, ja viņam nebūs pašcieņas un mīlestības pašam pret sevi. Bet daudzi vecāki baidās paslavēt bērnus, uzskatot, ka tādā veidā viņi kļūs par egoistiem.

Pamēģini ieviest obligāto praksi – slavēt bērnu, runāt par viņa pozitīvajām īpašībām. Vienkārši – biežāk demonstrē viņam savu mīlestību. Mazi bērni neprot lasīt domas. Tavas ikdienas sadzīviskās klapatas un darbu līdz vēlai naktij viņi neuztver kā mīlestību un rūpes.

Jā, gribētos, lai visa dzīve būtu salikta pa plauktiņiem. Un ko tur vēl runāt – mēs paši pastāvīgi bērniem norādām, ka ir vajadzīgs režīms, cik svarīgi ir plānot lietas. Bet dzīve mēdz būt neparedzama, un apstākļi vienmēr var mainīties. Tāpēc ir vērts būt daudz elastīgākiem un allaž pa rokai turēt plānu B, bet ja arī tas nenostrādā, ātri izdomāt plānu C.

Kā bērnos audzināt šo elastību? Vislabāk jau pašiem rādīt tam piemēru. Ja ar bērnu spēlē kādu galda spēli, parādi alternatīvus risinājumus. Bet ja dzīvē kaut kas nenotiek pēc plāna, nezaudē optimismu un parādi bērnam, kā tu risini problēmas.

Prasme sākt sarunu, satuvināties ar cilvēkiem – noderīga sociāla māka. Tas ir svarīgi ne tikai gandarījuma gūšanai, lai būtu ar ko parotaļāties un uzspēlēt badmintonu. Nepiespiestas komunikācijas talants, nebaidīties pieiet un sākt sarunu – noderēs arī mācībās un vēlāk – darba vidē.

Ir svarīgi, ja ir daudz draugu un labas attiecības ar radiniekiem. Tas ir brīnišķīgi, ka tavam bērnam ir pulciņš labu biedriņu. Tas nozīmē, ka viņš ne tikai prot iepazīties, bet arī turpināt uzturēt komunikāciju. Tagad pats galvenais – bērnam ieskaidrot, ka viņš tomēr nevar akli uzticēties citiem cilvēkiem un pilnībā atklāts var būt tikai pats pret sevi. Ar citiem dalīties savos visdziļākajos noslēpumos tomēr nevajadzētu. Tas pasargās no problēmām, kad tavs noslēpums nejauši vai apzināti nonāk atklātībā.

Ir svarīgi saredzēt atšķirību starp pieķeršanos un atkarību no cita cilvēka. Pieķeršanās ir normāla parādība, kad cilvēki novērtē viens otru, bet ievēro personīgās robežas. Tas var pāraugt atkarībā, kad bērnam vairs nav sava "es" un viņš saplūst ar otru cilvēku.

Lai zinātu pieļaujamā robežas, tās ir jāievēro. Bērni ātri apgūst, kas ir personīgās robežas, kad tas skar tieši viņus. "Nelien pie manis ar saviem apskāvieniem," viņi var teikt brīžos, kad tie bērnam nav vajadzīgi. Vienlaikus viņi var "piesieties" mammai, kad viņa vēlas palikt viena.

Ir svarīgi ģimenē ieviest noteikumu, ka katra cilvēka personīgās robežas ir nozīmīgas. Ja pašreizējā brīdī kāds nevēlas apskauties vai pastāstīt par sava sliktā garastāvokļa iemesliem, ir jādod viņam laiks, lai tiktu galā ar savām jūtām.

Jo vecāks kļūst bērns, jo vairāk viņš vēlas "atdalīties" no ģimenes, nesaprotot, ka tā viņam ir ļoti svarīga. Ir īpaši svarīgi izveidot tādas uzticamības pilnas attiecības ar bērniem, lai viņi, pienākot pusaudža vecumam, nekautrētos par vecākiem un turpinātu pie viņiem vērsties problēmu gadījumos.

Ieviesiet tradīciju sarīkot brīvdienās ģimenes kopābūšanu: izbraukumus pie dabas vai kultūras vietu apmeklēšanu, pasēdēšanu mājās ar galda spēlēm. Tam jābūt kaut kam tādam, kas apvieno visus.

Bērnā ir jāattīsta kritiskā domāšana. Nedrīkst visu uztvert kā absolūtu patiesību, bet kā bērnam iemācīt, kur ir patiesība, kur ironija, kur baltie meli un vēl pusmiljons puspatiesību un īsto melu?

Sapratni iegūst tikai ar pieredzi. Neaudzini lētticīgu cilvēku, nelem bērna vietā visus jautājumus. Komunicē ar bērnu, paskaidro viņam, ka pasaule ir iekārtota sarežģītāk, nekā var šķist. Piedāvā viņam dažādus variantus, apspriediet iemīļoto animācijas filmiņu varoņu motivāciju, analizējiet sakāmvārdu un izteikumu nozīmi.

Cienīt draudzību ir ļoti svarīgi, arī saglabāt attiecības. Nestrīdēties katra nieka pēc, atrast kompromisus – tās ir noderīgas prasmes, kas ļauj saglabāt laulību un ciešu draudzību. Bet neaizmirsti bērnam ieskaidrot: ja draudzībā viņu tikai izmanto, un bērns no tās gūst tikai negatīvo, ir laiks aizdomāties – vai ir vērts "turēties" pie šādām attiecībām?