Tālbraucēja sievas piezīmes

Lai cik jocīgi tas izklausītos, būt tālbraucēja sievai ir līdzīgi kā būt laika ceļotāja sievai. Te viņš ir mājās, te viņa nav. Plāni var mainīties pāris minūšu laikā, tāpēc ir labāk vispār neko neplānot. Manai kontrolētājas dabai tas no sākuma šķita neizturami, bet nu jau esmu rūdījusies un, kā tagad moderni teikt, ļaujos plūsmai. Ik pa laikam mēdzu braukt līdzi vīram reisā uz pāris nedēļām, bet ikdienas izkrāsošanai dažkārt nolemjam, ka es pabraukšu viņam pretī, kamēr viņš ir ceļā uz Latviju. Tā nu mums gadu gaitā ir uzkrājušies daži stāsti un vērojumi.

Ir 2021. gada 14. februāris, svētdiena. Iepriekšējā vakarā mums dzima ideja, ka es varētu pabraukt ar satiksmes autobusu kādu gabalu pretī, jo vīram kuģis Liepājā iepeld ap 9 no rīta. Visu rītu ir pamatīgs putenis, ceļu neredz, turklāt Saldū šoferis paziņo, ka autobuss saplīsis. Apmēram stundu gaidām nākamo, un tas šoferis brauc tā, ka man ir bail prasīt, lai mani kaut kur izlaiž. Bet jāprasa ir, jo citādi autobuss un fūre tūlīt patrauksies viens otram garām. Saku, ka man vajadzētu izkāpt kaut kur pirms Skrundas. Šoferis nesaprot šo aptuveno lūgumu, tāpēc skaidroju situāciju. Viņš acumirklī kļūst atsaucīgs un sāk dot dažādus padomus, kur kravas mašīnas var apstāties, ka tālāk ir ļoti slikts ceļš utt.
Vienā brīdī viņš mēģina precizēt stāvokli. Pagaidi, viņš saka, tu tagad brauc no Jelgavas, lai tūlīt to pašu ceļu dotos atpakaļ, pareizi sapratu?! Ir taču Valentīndiena, saku. Pa to laiku atbalstam pievienojas arī pasažieri, sakot, ka tūlīt būs Pampāļu pagrieziens, ka tur tikai jāpāriet pāri ceļam un būšot autobusa pietura uz pretējo pusi. Tā arī notiek. Izkāpju baltā putenī Pampāļu pagriezienā un jūtos laimīga. Par piedzīvojumu, cilvēku atsaucību. Nu, un tad jau pēc pāris minūtēm sagaidīt savu kravas mašīnu ir tīras tehnikas jautājums.

Citas šādi ieplānotas tikšanās bijušas raibākas.