Ideja par dvēseles radinieku ir destruktīva fantāzija

"Dvēseles radinieki tiek radīti un nevis atrasti," tā izdevumā "Psychology Today" paziņo Denveras universitātes psiholoģijas profesors Maikls Kārsons. Viņš skaidro, ka, ja kādreiz vēlo laulību iemesls ir bijis personas psiholoģiskais noskaņojums un attieksme pret šīs savienības institūciju, tad mūsdienās tā ir saistīta ar "īstā", sava dvēseles radinieka meklējumiem. Un viņaprāt, tā ir sevis sabotāža.

Psiholoģijas profesors Maikls Kārsons stāsta, ka viņa pieredze darbā ar pāriem liecina par to, ka dvēseles radinieka meklējumi nodara vairāk ļauna nekā laba. Šāda prasība randiņus pārvērš par darba intervijām, kurās abi dalībnieki demonstrē priekšnesumu, ar mērķi likt otram domāt, ka ir atrasts "īstais". Protams, randiņos ir jāizceļ savas labākās īpašības, taču attiecību veidošanās nav iespējama, ja šīs īpašības tiek izdomātas. Tie ir pat tādi sīkumi kā intereses – simpātijas pret noteiktu mūzikas žanru vai brīvā laika pavadīšanas izvēles. Tā vietā, lai iespējamais pāris veidotu attiecības, kādās katrs vēlas būt, viņi kā realitātes šovā, pierāda vai atspēko dvēseļu radinieka statusu. Profesors šādus randiņus salīdzina ar darba interviju, kur asistenta darba kandidāts paziņotu: "Zinu, ka meklējat asistentu, bet es varu būt šī uzņēmuma vadītājs!" un tā vadībai liktu domāt, ka nav spējīgs veikt pat asistenta darba pienākumus. Tāpēc randiņa svarīgākā tēma ir attiecības, pienākumi un darbs, ko katrs ir gatavs pildīt.

Arī pieņēmums, ka randiņa dalībnieki ir "uz viena viļņa", neesot ilgtspējīgs. Drīzāk šim apzīmējumam esot jāattiecas uz to, ka abi vēlas un tiecas uz vienu un to pašu mērķi. Viens no Kārsona minētajiem piemēriem, lai cik neseksīgs šis jautājums randiņā šķistu, ir par to, vai partneri vēlas bērnus. Dzīvojam sabiedrībā, kur vairs neeksistē stingru definīciju un baznīcas iesaiste ģimenes lomu sadalījumā ir mazinājusies, tāpēc par šiem racionālajiem jautājumiem esot jārunā.

Vēl viens kaitējums, ko rada dvēseles radinieka meklēšana, ir tas, ka ceļā uz to, šīs alkas liek apspiest konfliktus. Potenciālais partneris, noliedzot sevis paša intereses, centīsies atveidot dvēseles radinieka lomu un nevis otru informēt par paša nolūkiem. Vēl postošāks esot pieņēmums, ka konflikts ir pazīme, ka otra persona nav "īstais" cilvēks. Randiņš esot jāizmanto, lai novērtētu abu pušu spējas risināt sadursmes, vienalga, vai jautājums ir par maltītes, tikšanās vietas vai filmas izvēli kinoteātrī.

Konflikts ir kā pārbaude tam, vai partneris ir spējīgs pieņemt attiecību sarežģījumus. Ja tā nav, tā gan esot zīme, ka cilvēks attiecībām nav gatavs. Tāpēc Kārsons aicina izprast un nevis izvēlēties "ideāli piemērotos" cilvēkus, kuri galu galā liks vilties. Dvēseles radinieka meklēšana esot kā brīvais tirgus. Tādas kvalitātes kā draudzīgums, pievilcība un uzticamība var šķist par maz, stereotips par perfektā un ideālā eksistenci, liek to turpināt meklēt. Meklēšanas laikā var nepamanīt potenciālo, kurš spētu darīt laimīgu, bet viņa pievilcība nav tik liela, lai draugi kļūtu greizsirdīgi, kuram ir stabili ienākumi, bet nepieder māja jūras krastā. Un tā tālāk. Tā vietā, lai kopā būvētu savām vajadzībām atbilstošu māju, izvēle krīt par labu būt mūžīgajam īrniekam, kurš fantazē par sapņu māju līdz vissīkākajai detaļai.

Psiholoģijas profesors Maikls Kārsons rezumē, ka dvēseles radinieka meklējumi kavē attiecību veidošanos, veicina performatīvu pieeju, ierobežo un nevis risina konfliktus, potenciālajiem partneriem piešķir standarta un nevis sarežģītas, daudzpusīgas lomas, rosina neadekvātu fantazēšanu un sapņošanu. Tikai tad, ja attiecības ir sadarbība, apmierinātība ir optimāla, piemīt spēja un vēlme risināt konfliktus, tad "pietiekami labais" partneris var laika gaitā pārtapt par dvēseles radinieku.