Kā bērns kļūst par narcisu

"Man bieži vaicā: "Kāds audzināšanas tips noved pie tā, ka bērnā attīstās narcistiski personības traucējumi". Vai arī: "Vai bērni, kuru vecāki ir narcisi, paši neriskē par tādiem kļūt?" Bērni pielāgojas ģimenes locekļu prasībām un noteikumiem mājās. Un dažreiz racionālākais veids, kā pielāgoties ģimenes "saindētajai" videi, ir pašam sevī attīstīt narcisa īpašības. Lūk, tālāk iepazīsties ar dažiem izplatītākajiem scenārijiem, kuri to var veicināt," portālā "Psychology Today" mudina psiholoģe Elinora Grinberga!

Ģimene, kurā aug bērns, ir spējīga novērtēt tikai augstus sasniegumus. Viens vai abi vecāki ir demonstratīvas personības. Viņu devīze: ja tu nevari būt labākais, kāpēc uztraukties? Mīlestība šādā ģimenē vienmēr ir kaut kādiem nosacījumiem: kad bērns uzvar, vinnē olimpiādē, kļūst par zvaigzni skolas koncertā, viņu apber ar uzslavām un uzmanību. Pārējos gadījumos viņu gaida nicinājums un vilšanās.

Visam ģimenē jābūt īpašam un tas jāpierāda arvien no jauna un jauna. Neatkarīgi no tā, cik daudz esi sasniedzis, spiediens nemazinās. Bērniem ir grūti gūt prieku un gandarījumu par kaut ko tāpat vien, ja tas nekādi neietekmē viņu statusu.

Tā vietā, lai izpētītu to, kas viņiem patīk, bērni fokusējas tikai un vienīgi uz to, no kā gūs vecāku atbalstu, – uz augstiem sasniegumiem.

Vecākiem interesē nevis reālais bērna "es", bet gan tas, kā viņš "strādā" ģimenes statusa un prestiža labā. Viņiem vienmēr jābūt kaut kam, ar ko palepoties kaimiņu un draugu priekšā: "Paskaties, ko izdarīja mans bērns!"

Bērni, kuri aug šādās ģimenēs, jūtas pasargāti un cienīgi tikai tad, kad viņi ir veiksmīgi un atzīti par "labākajiem". Vecāku nosacījumu mīlestība, kas piedod pārmērīgu nozīmi statusam un sasniegumiem, iedarbina mūžīgo dzīšanos pēc veiksmes modeli, kas kļūst par sinonīmu laimei.

Piemērs:

Pērs ir spīdeklis savā darbā, – veiksmīgs cilvēks ar narcistiskiem personības traucējumiem, atnākot uz terapiju atzīst, ka ieradies, jo zina: viņš ir pazaudējis savu ceļu. Visam, ko viņš darījis, tagad vairs neesot nekādas nozīmes.

Šajā scenārijā ir ļoti valdonīgs un devalvējošs vecāks, kurš vienmēr nomāc bērnu. Vecāks bieži ir aizkaitināts, viegli "iziet no rāmjiem" un viņam ir nereāli augstas gaidas. Ja ģimenē ir divi vai vairāk bērni, viņš slavēs vienu no viņiem, bet pārējos devalvēs. Turklāt "labais" bērns ātri var kļūt par "slikto", bet viņa māsa vai brālis – pēkšņi par "labo".

Un šajā situācijā neviens nejūtas drošībā, katrs tērē visus savus resursus, lai tikai nomierinātu sprādzienbīstamo vecāku.

Pret otru vecāku šis "sprādzienbīstamais" bieži izturas tieši tāpat, kā pret bērniem, un pat viņu pazemo un devalvē, ja šis otrs vecāks kaut kam nepiekrīt. Bērni, kuri izauguši šādās ģimenēs, jūtas dusmu pilni, pazemoti un neadekvāti. Bet reaģēt uz savu situāciju viņi var dažādi.

Uzveiktais bērns. Daži vienkārši padodas un atzīst, ka neko nav vērti. Pusaudža vecumā viņi var ieslīgt depresijā, kuras pamatā ir kauns un sevis nicināšana. Pēcāk, lai pasargātos no sāpīgā kauna, bērni var meklēt aizmirstību impulsīvā, atkarību raisošā uzvedībā. Vieni kļūst par alkoholiķiem un narkomāniem, citi dienas pavada internetā. Viņi nekad nerealizē savu potenciālu, jo ir pārliecināti par tā neesamību.

Dumpīgais bērns. Citi atklāti protestē ar vēstījumu par to, ka viņi ir "neveiksminieki", un bieži dzīves laiku tērē, lai censtos pierādīt sev, pasaulei un devalvējošajam vecākam, ka viņi ir īpaši. Tādi cilvēki sasniedz panākumus visiem iespējamiem veidiem. Pierādīt, ka viņi ir īpaši, kļūst par viņu dzīves misiju, vienlaikus dvēselē allaž skan skarba balss, kas kritizē katru kļūdu.

Dusmīgais bērns. Daudzi uzaug ar dusmām pret devalvējošo vecāku. Ikviens, kurš kaut kā atgādina par to, kļūst par dusmu mērķi. Dažreiz viņi paši kļūst par toksiskiem un dusmīgiem narcisiem. Viņiem nepietiek ar to, ka kaut ko sasniedz, vajag vēl iznīcināt.

Piemērs:

Filmā "Jaukā sieviete" ("Pretty Woman") aktieris Ričards Gīrs spēlē bagāta biznesmeņa lomu, kurš uzpērk un sagrauj kompānijas. Viņam patīk iznīcināt rezultātu.

Filma pārvēršas Pelnrušķītes stāstā pēc tam, kad viņš nolīgst prostitūtu (Džūliju Roberstu) , kurā viņš galu galā iemīlas.

Vecāki ir slēptie narcisi, kuri jūtas nekomfortabli, esot uzmanības centrā. Tā vietā viņi visos veidos ķeras pie bērna. Bieži viņš patiešām ir talantīgs un pelnījis uzslavas, bet pieaugušie šo apbrīnu pārvērš pielūgsmē, dievināšanā. Tāda pārmērīga idealizācija var bērnā raisīt narcistisku īpašību attīstību.

Ikviens vēlas, lai viņu mīlētu bez nosacījumiem, bet vienlaikus uztverts reālistiski. Ja bērni uzskata, ka vecāki viņus novērtē tikai tāpēc, ka viņi ir īpaši, tas var izraisīt nedrošības sajūtu. Neviens visu laiku neuzvar. Neviens nav labāks par citiem visās attiecībās.

Bērni, kurus vecāki ir idealizējuši, var sākt ticēt, ka viņi ir mīlestību pelnījuši tikai tad, kad ir pati pilnība. Viņiem ir kauns, kad sevī redz kādus trūkumus, un viņi dara visu iespējamo, lai pierādītu, ka ir pelnījuši idealizēšanu.

Šajā procesā bērni var pazaudēt kontaktu ar savu reālo "es", patiesajām vēlmēm un vajadzībām, simpātijām un antipātijām.

Tā vietā, lai izpētītu, kādas ir viņu patiesās intereses un talanti, viņi var pilnībā apmaldīties un tērēt laiku tikai tam, ko viņi jau dara labi un par ko ir droši, ka saņem vecāku labvēlību.

Dažreiz šie bērni tomēr pretojas "zelta bērna" lomai un nekļūst par narcisiem. Viņi ignorē pārmērīgo slavēšanu un atsakās spēlēt ģēnija lomu, kas ir ģimenes uzspiesta. "Viena māte man sacīja: "Mans dēls – ģimenes cerība, viņš godinās mūsu dzimtu, mūsu ģimeni". Viņas dēls savukārt man teica: "Es vienkārši vēlos izkāpt no šī bezgalīgā skrejceļa un dzīvot savu personīgo dzīvi, neattaisnojot vecāku liktās cerības uz mani"," darba pieredzē balstītos piemēros dalās psiholoģe.

Daži bērni aug ģimenēs, kurās vecāks-narciss atalgo ar uzslavām un uzmanību, tikai kamēr viņus par to apbrīno. Tādas meitas un dēli sevi publiski neizrāda. Viņu loma ģimenē ir pielūgt narcistiskā vecāka diženumu, dažreiz necenšoties pielīdzināt vai pārspēt viņa sasniegumus.

Tāda stratēģija ir lielisks veids, lai radītu slēptos narcisus. Bērni pierod "pirkt' uzmanību un zuslavas par to, ka atklāti nekonkurē ar saviem vecākiem-narcisiem. Viņi zina, ka tiks devalvēti, ja centīsies saņemt atzīšanu kā atsevišķas personības.

Pieaugušā vecumā šie bērni jūtas pārāk neaizsargāti, lai justos komfortabli, esot uzmanības centrā. Lūk, kāpēc narcisms un pašapziņas problēmas ir mazāk acīmredzamas tiem, kas viņus slikti pazīst. Bet daži labi pielāgojas šai lomai darbā, kur atrod sev jaunu apbrīnas objektu – narcistisku "ekshibicionistu" priekšnieku.

Piemērs:

Marija bija uzņēmuma ģenerāldirektora personīgais palīgs. Viņa apbrīnoja savu šefu un bija laimīga pakalpot viņam. Viņa jutās īpaša, pateicoties komunikācijai ar priekšnieku.