'Mārtiņam brauc vecmeitas, man var braukt vecpuiši!' Aizputes vīndaru Santu attiecību stāsts

Sandijai ir sasukā saņemti viļņaini mati, sārtas lūpas, mežģīņota jaciņa un gari svārki. Tikai mūsdienu sporta apavi atnes atpakaļ laikā. Mārtiņš – mazliet hipsterīgi ģērbies, ik pa laikam sev papildina vīna glāzi, mēs dzeram ūdeni (vīns tiek dāvanā). Kad man kļūst nedaudz vēsi un palūdzu pledu, Mārtiņš pajoko – te esot 13 līdz 17 grādi un viņiem patiesībā esot 60 gadi, te var labi saglabāties (bet man ir viegli iedomāties viņus te kopā novecojam). Mūsu saruna par viņu attiecībām un izaicinājumiem tajās aizrit ar vieglumu, filozofiskumu un humoru.

Linda Rozenbaha: Jūs tikko esat nosvinējuši piecu gadu jubileju...

Mārtiņš: Sandija parasti pieskaita vēl vienu gadu, līdzīgi kā gadsimtiem.

Sandija: Jā – iet sestais gads.

Un cik jūs esat kopā kā pāris?

S.: Astoņus gadus.

M.: Man ļoti patīk, ka no Sandijas nevar dabūt pa mizu par to, ka nezinu kādu notikumu gadadienas.

S.: Jo varbūt vienam liekas, ka esam kā pāris kopā no viena laika, bet otrs tā neuzskata... Mēs neiespringstam – kad gribam, tad kaut ko svinam. O, šajā dienā darījām to un to – varētu to atzīmēt, kaut kur aizbraucot.

M.: Viens otru bijām redzējuši un sazinājušies, bet man liekas, ka svarīgi bija divi atslēgas momenti. Sandija ir rakstniece, dramaturģe, režisore, un viņai saistībā ar to bija jābrauc uz Turciju apmaiņas programmā...

S.: Es biju ierakstījusi "Facebook", ka dodos uz Turciju...

M.: ...un es tieši biju atbraucis no Turcijas un varēju palīdzēt ar kādu padomu. Otrs galvenais atslēgas moments bija Ziemassvētki – tie man saistās ar manu hobiju un profesiju – vīna darīšanu, Ziemassvētki ir karstvīna laiks. Sandija savukārt ir no dzimtas, kur ir maiznieki, viņas vecmamma cep garšīgākās piparkūkas.

S.: Es atgriezos no Stambulas, un bija jāpalīdz vecmammai cept piparkūkas Vecpiebalgā.

Atgriežoties no Turcijas, biju sacepusi piparkūkas un domāju – varbūt jāsatiekas – tu man iedosi vīnu, es sniegšu apmaiņā piparkūkas.

M.: Es dabūju piparkūku sirdi, tu dabūji reibinošo vīnu.

Sandija sākumā nedaudz baidījās no tā, ka es esmu diezgan liels bohēmists, man gan likās, ka arī rakstnieki un režisori ir bohēmisti...

S.: Man tas bija pārejas laiks, kad es vairs negribēju būt bohēmā. Sanāca, ka mēs ar Mārtiņu satikāmies, viņš bija atnācis tieši no ballītes – elegants. Aizejam brokastīs, un viņš pasūta kalvadosu. Un es domāju – hm, interesants puisis – pasūta kalvadosu, nevis alu vai vīnu. Iedomājos par Remarku...

M.: Astoņos no rīta kalvadoss. (Pasmejas.) Sandija varbūt bēga no teātra bohēmas dzīves...

S.: Nē, Mārtiņ, es nebēgu, man vienkārši mainījās prioritātes.