Trīs perfekcionistu tipi, kas paši sev liedz baudīt dzīvi ar pilnu krūti

Ko darīt, ja tiekšanās pēc ideāla grauj pašcieņu un attiecības ar pārējiem, skaidrots portālā "Curiosity.com", kā arī "Huff Post".

2019. gadā vietnē "Psychological Bulletin" tika publicēti plaša pētījuma rezultāti. Pētnieki bija analizējuši ap 40 000 ASV, Lielbritānijas un Kanādas studentu psiholoģiskos testus laika posmā no 1989. līdz 2016. gadam. Izrādījās, ka pēdējā laikā perfekcionisms kļuvis daudz izplatītāks un praktiski visi bija saskārušies vismaz ar vienu tā tipu.

Pēc pētnieku domām tas ir saistīts ar neoliberālisma popularitātes pieaugumu. Saskaņā ar šo politiskās un ekonomiskās filozofijas virzienu konkurence starp cilvēkiem un sīvas konkurences individuālisms padarīs pasauli labāku. Šķiet, ka, – ja katrs mēģinās pārspēt citus, tas nāks par labu visai cilvēcei. Bet šī nav veiksmes recepte, bet gan ceļš uz nervu sabrukumu.

Ja mēs pieņemam, ka panākumi ir iespējami, tikai pateicoties iekšējiem tikumiem, rodas negatīva parādība: visi, kam tas neizdodas, kļūst necienīgi.

Protams, nevar teikt, ka tieši aizraušanās ar neoliberālisma idejām pēdējo 40 gadu laikā ir izraisījusi perfekcionisma izplatīšanos. Tomēr ir vērts aizdomāties par to, kā mūs ietekmē vēlme būt itin visā labākajiem.

Šis tips ir vistuvākais tam, ko mēs parasti saprotam ar perfekcionismu. Tie, kas tam pakļauti, izvirza sev nereālas prasības. Tādi cilvēki apdomā katru sīkumu savā rīcībā, cenšoties izslēgt jebkādas kļūdas. Bet kad kaut kas notiek ne tā, cieš no vainas sajūtas. Pat ja situācija bijusi ne viņu kontrolē.

Ģimenes psihoterapijas speciāliste, kura specializējusies problēmās, kas saistītas ar pašvērtību, depresiju un trauksmi, – Emīlija Simonjana, – vietnē "HuffPost" paudusi viedokli, ka šī tipa perfekcionisms norāda uz pārlieku stingru paškritiku, emocionālo izdegšanu un nemitīgu sajūtu, ka tu vai tavi sasniegumi neattaisno tavas personīgās gaidas.

Varētu domāt, ka šāda uzvedība nenodara kaitējumu. Tomēr, pēc pētnieku teiktā, uz sevi vērsts perfekcionisms ir saistīts ar dažādiem sociālās nepiemērotības rādītājiem. Tostarp, ar trauksmi, nervu anoreksiju un tā dēvēto mazo depresiju. Nomākts stāvoklis var rasties pat tādēļ, ka pastāv nesakritība starp reālo "es" un ideālo "es".

Simonjana norāda, ka cilvēki ar šāda tipa perfekcionismu parasti ir ļoti produktīvi, bet viņi neprot priecāties par savām uzvarām. Pat tādos brīžos viņi turpina sevi pārliecināt, ka viss vēl joprojām nav pietiekami labi, un jūtas neapmierināti.

Kad no rūpēm sāk griezties galva un tu jūti, ka esi pārslogots ar uzdevumiem, pamēģini pārslēgties uz vienu vienīgo dzīves sfēru, kurā vari samazināt tempu vai palūdz palīdzību un atbalstu no apkārtējiem. Tas ļaus līdzsvarot iekšējo stāvokli. Pēc Simonjanas teiktā, rūpes par sevi un līdzsvars starp darbu un izklaidēm arī var palīdzēt.

Ja pirmajā gadījumā kritika vērsta pašam pret sevi, tad otrajā perfekcionisma tipā tā attiecas uz citiem. Tu domā, ka pats visu dari labi, bet, lūk, citiem gan vajadzētu pacensties vairāk. Un gaidi neiespējamo no tuviniekiem, draugiem un kolēģiem.

Pētnieki atzīmē, ka tādiem perfekcionistiem bieži mēdz būt problēmas ar uzticēšanos, vainas novelšanu un slēpto naidīgumu. Tomēr viņi var būt labi vadītāji. Nepieciešams vien ierobežot vēlmi kritizēt, īpaši mājās.

"Kad tu gaidi, ka cits cilvēks domās par kaut ko vai darīs tieši tā, kā tu vēlies, tad radi nosodošu atmosfēru. Bet tajā ir sarežģīti uzturēt veselīgas attiecības," piebilst Semonjana.

Pacenties sevī attīstīt empātiju un sapratni. Teiksim tā, tevi kaitina, ka partneris allaž nomet apavus pie durvīm tā vietā, lai tos noliktu speciālā plauktiņā. Tādos brīžos atgādini sev, ka viņš ir noguris pēc smagas darba dienas, aizmirsa vai vienkārši – nav tik akurāts cilvēks, kā tu, – un tas ir normāli.

Šis, šķiet, ir vismānīgākais tips. To izraisa priekšstats (nebūt ne obligāti patiess), ka apkārtējie tev izvirza pārmērīgi augstas prasības. No tā arī rodas sajūta, it kā tu pastāvīgi visus pievil un neesi spējīgs izpildīt to, ko no tevis vēlas sagaidīt.

Šis perfekcionisma tips, tāpat kā iepriekšējais, var kaitēt attiecībām ar apkārtējiem, jo ietekmē pašcieņu. Ja tev nemitīgi šķiet, ka citi tevi nenovērtē, tad arī pats pārstāj sevi cienīt.

"Raizēties par to, ko par mums padomās citi, – ir absolūti dabiski. Bet sociāli orientētie perfekcionisti kāda cita viedokli pārvērš absolūtā. Viņu pārdzīvojumi saistīti ar ārējiem faktoriem, piemēriem tādiem, kā viņi izskatās, vai vēlmi, lai citi uzskatītu, ka viņi ir gudri, skaisti un vispār – vienmēr visu tur zem kontroles," skaidro Simonjana.

Protams, tas negatīvi ietekmē pašvērtības sajūtu. Cilvēki ar šādu perfekcionisma tipu parasti ir pārliecināti, ka ir labi, tikai ja citi viņus uzskata par labiem.

Atrodi sevī iekšējo pozitīvo balsi un ļauj tai ieslēgt skaļruni. Simonjana iesaka izveidot savu sasniegumu un labo īpašību sarakstu. Ja tev uzreiz ir grūti tādu izveidot, iesākumā pārskaiti sava rakstura neitrālās īpašības.

Tāpat pamēģini paanalizēt, cik reālistiski ir tavi pārdzīvojumi. Padomā, vai tev ir pierādījumi tam, ka apkārtējie tevi apspriež un uzskata par nepietiekami labu cilvēku. Pēc ekspertes teiktā, visbiežāk tā nav, un tās visas ir vien tavas bailes.

Biežāk salīdzini tavas iekšējās kritikas replikas ar faktiem. Piemēram, kad tev šķiet, ka esi slikti izpildījis kādu uzdevumu darbā, atceries, ka tavus pūliņus ir novērtējis priekšnieks. Iespējams, viņš, tieši pretēji, tevi ir paslavējis par fināla rezultātiem.

Visas šīs tehnikas palīdzēs justies labāk, neatkarīgi no tā, kādu perfekcionisma tipu sevī esi atklājis.

"Jebkura tipa perfekcionisti parasti vēlas ātrus rezultātus, bet šajā gadījumā ir svarīgi veikt regulārus – lai arī nelielus – solīšus uz priekšu. Pakāpeniski tu varēsi pārvarēt negatīvo attieksmi. Fokusējies uz vienas dzīves sfēras uzlabošanu vienlaikus un neaizmirsti baudīt procesu. Ir svarīgi priecāties par kalnā kāpšanu, nevis tikai par to skaistumu, ko ieraudzīsi no tā virsotnes," norāda eksperte.