Manifests vecākiem – pirmkārt, mīlēt sevi  (2)

Psihiatrs, pedagogs un bērnu garīgās veselības eksperts Dens Sīgels ir teicis, ka "bērnam attīstoties, viņa smadzenes atspoguļo vecāku smadzenes... Pašu vecāku izaugsme, attīstība vai tās trūkums ietekmē arī viņus." Arī terapeite Hanna Leiba, kura ikdienā strādā ar jauniešiem, izdevumā "Psychology Today" psihiatra teikto atkārto un par piemēru nosauc mātes, kurām ir problēmas pieņemt savu ķermeni. Tādi apgalvojumi kā – nākamajā nedēļā netiks uzturā lietots cukurs vai ogļhidrāti, ka ir resna un neglīta, ka jāievēro diēta – šādi izteikumi ir zemas pašcieņas spogulis un, tos dzirdot, arī meita tos nākotnē "atspoguļos". Viņa atgādina, ka tas, kā paši vecāki sevi prezentē, kā par sevi rūpējas, atsaucas arī uz bērna garīgo veselību. Ja pašam būs veselīga pašapziņa, tāda tā būs arī atvasei.

Pašnovērtējums ir indivīda subjektīvais vērtējums par savu personības vērtību, to, kā sevi uztver. Augsts pašnovērtējums nozīmē arī pozitīvu korelāciju ar tādiem indivīda dzīves sasniegumiem kā panākumi attiecībās, veselība, ticība un drosme izmēģināt jaunas lietas. Leibla aicina vecākus un aprūpētājus analizēt to, kā sevi vērtē, padomāt par pašpārliecinātības un pašcieņas līmeni. Pat tad, ja ir zināmas "brūces" pašvērtējumā, pret sevi izturēties laipni un līdzjūtīgi. Tas nozīmētu labi attiekties pret sevi neveiksmes mirkļos. Attiekties pret sevi ar tādu pašu mīlestību un laipnību kā pret citiem. Terapeite apgalvo, ka, praktizējot līdzjūtību, veidosies spēcīgākas attiecības ar apkārtējiem, labāka paša fiziskā veselība, mazāk trauksmes, kauna un neveiksmes sajūtas. Atgriežoties pie bērna – viņš atdarina un atspoguļo to, kā vecāks par sevi runā – un tāpēc jau no agras bērnības (kamēr viņa smadzenes ir adaptīvākas), jāiemācās veidot pozitīvu dialogu – kā iekšējo, tā ārējo.

"Kad vecāki neuzņemas atbildību par saviem nepabeigtajiem darbiem, viņi zaudē iespēju ne tikai kļūt par labākiem vecākiem, bet arī pašiem attīstīties. Neapzinoties savas uzvedības iemeslus, emocionālās reakcijas, neatzīstot savas neatrisinātās problēmas," minējis Dens Sīgels, kam piebalso arī Leiba – ja kāds no vecākiem ir ievainots savas pagātnes dēļ un neveic nepieciešamos, dziedinošos pasākumus, tas galu galā kaitē arī bērnam.

Izturies pret sevi ar mīlestību un demonstrē bērniem, kā tas ir darāms. Pašaprūpe nav savtīga, tā ļauj/palīdz mīlēt un audzināt bērnus, un pašiem sevi. Līdzīgi kā ārkārtas situācijā lidmašīnās – skābekļa maska vispirms ir jāuzvelk vecākiem un tikai pēc tam bērniem. Neparūpējoties par sevi, nevarēs efektīvi palīdzēt citiem.

Vērts padomāt par mīlestību, kas tiek piedzīvota, saņemta no apkārtējiem. Vienalga, vai tā ir rīta kafija no partnera, vai mīļa, bērna radīta dāvana. Paskaties uz sevi ar šīs personas acīm un apņemies pret sevi izturēties ar tādu pašu mīlestību. To var kultivēt arī ar sevis analīzi – kā konkrētā dienā jūties un kas var palīdzēt justies kaut nedaudz labāk.

Paškritika tiek saistīta ar daudziem garīgās veselības traucējumiem un atkal jau – perspektīvas skatu punkts var ļaut to kontrolēt. Kad sevi vaino, kritizē – pārjautā, vai tu tā runātu ar savu bērnu, draugu?

Līdzjūtība pret sevi nozīmē būt iejūtīgam attiecībā uz paša pieredzi un ciešanām, tāpat kā citu pārdzīvojumiem. Izvēle sajūtas ignorēt, apspiest un no tām izvairīties nav atbilde, sevi un savas domas nav jātiesā, šī pieredze un sajūtas ir jāakceptē un jāpieņem.

Mīlēt sevi ne vienmēr ir viegli. Daudziem, lai to attīstītu, ir nepieciešama prakse un izpratne. Tomēr patmīlības praktizēšana un kultivēšana ģimenē, var veicināt veselīgākas un laimīgākas attiecības. Terapeite skaidro: "Šīs ir dažas izplatītākās tēmas, kuras redzu savā klīniskajā darbā ar bērniem un pusaudžiem. Es personīgi esmu redzējusi, kā bērnus ietekmē vecāki, kuriem ir augsts pašvērtējums un pašpārliecība, un bērnus, kuru vecāki ir mazāk klātesoši. Vēlos, lai visi vecāki atcerētos, ka ir tikai cilvēki, kuri ir gājuši cauri daudzām grūtībām, bet tāpat ir iespējams turpināt attīstīties, būt personībām un to atspoguļot saviem bērniem. Ej, parūpējies par sevi!"