Deviņas lietas, kas man dzīvē nākušas atpakaļ  (1)

Skolasbiedrene Līna bija lepna meiča. Reiz skolas kora mēģinājumā mums sanāca sēdēt blakus. Kādā brīdī viņa pagriezās pret mani un kaut ko jautāja. Es nespēju ieskatīties acīs šai spēcīgajai personībai, un mans skatiens noslīdēja uz viņas zodu, uz kura es to ieraudzīju – dzimumzīmīti, no kuras bija izaugusi melna spalva. Maksimāli pretīgi, es nopriecājos. Līna man nekad nebija patikusi, jo 1) viņa bija iedomīga (slikti), 2) viņa mācījās vienu klasi augstāk (slikti), 3) viņas tēvam bija privātais bizness (deviņdesmitajos tas bija slikti), 4) viņai bija skaisti mati, 5) vecāki draugi, tostarp 6) Jānis, kurš patika man, bet kuram patika viņas labākā draudzene, kas nozīmēja, ka Līna šīs attiecības atbalstīja, 7) viņas mamma bija skolotāja, kura man lika braukt uz olimpiādi, uz ko es negribēju braukt, un viņas abas pilnīgi noteikti bija uz vienu roku šajā ļaunajā plānā. Bet, neskatoties uz Līnas apskaužamo dzīvi, viņai uz sejas bija dzimumzīme ar spalvu. Tā viņai arī vajadzēja.

Apmēram 20 gadus vēlāk, kad pie spoguļa iezūmoju savu seju, lai pārliecinātos, ka tās stāvoklis joprojām ir traģisks (tāpat kā skolā), es ieraudzīju sīku dzimumzīmīti, no kuras bija izaugusi spalva. Tūliņ pat atcerējos par Līnu un sapratu, ka tas viss man dzīvē ir atnācis atpakaļ.

(Līna joprojām ir iedomīga, jo kāds, kurš pēc visiem šiem gadiem bija viņu saticis vietējā veikalā, man tā teica. Nesen es braucu garām vietai, kur agrāk bija viņas tēva santehnikas veikals. Tagad tur ir veikals Dzērieni bez uzcenojuma).

Kārlis bija atstāts uz otro gadu jau kādu trešo reizi pēc kārtas, līdz ierotēja mūsu klasē. Tajā vairākums bija meitenes, no kurām vairākums bija teicamnieces, dažas izcilnieces, bet pārējās – labinieces. Tie, kas traucēja stundas, tika diskriminēti; tie, kas slikti mācījās, nepiedalījās lēmumu pieņemšanā par nākamās klases ekskursijas galamērķi. Katrā ziņā nesekmīgais Kārlis šajā teicamnieču matriarhātā nebija īpaši gaidīts. Turklāt jaunais klasesbiedrs te bija pirmais un vienīgais smēķētājs.

Tomēr slepus man Kārļa bija žēl. Biju dzirdējusi šausmu lietas par viņa ģimeni, kas skaitījās nelabvēlīga. Varbūt Kārli varēja attaisnot par viņa nebūšanām? Reiz klases vakarā Kārlis mani uzlūdza uz deju. Uz lēno deju. Iedomājos, ka varbūt viņš ir vienīgais puisis visā pasaulē, kuram es patīku. Tas būtu bijis aizliegtās mīlas stāsts: viņa brauca uz olimpiādēm, bet viņš bija smēķētājs.

Reizi mēnesī notika arī skolas diskotēkas, kurās dežurēja skolotājs. Dežūrskolotāja uzdevums bija iekasēt ieejas maksu – 40 santīmu no skolēniem, 50 santīmu no pārējiem –, kā arī ieslēgt aktu zālē gaismu, kad bija pienākusi pēdējā deja. Kādu reizi, kad dežurante bija mana mamma (viņa arī bija skolotāja), uz diskotēku ieradās Kārlis. Neatceros, kā izcēlās konflikts – varbūt Kārlis negribēja maksāt 40 santīmu, varbūt viņam līdzi bija draugi, kuri negribēja maksāt 50 santīmu, varbūt viņi bija lietojuši alkoholu, tāpēc diskotēkā netika ielaisti. Lai nu kā, bet rezultātā Kārlis manai mammai teica tā: "Atpisies!" Kad to uzzināju, mana klusi maigā līdzjūtība pret Kārli tūliņ pat izplēnēja. Tas bija rupjākais, ko savā mūžā biju dzirdējusi. Neviens ko tādu nedrīkstēja teikt manai mammai. Domājot par šā vārda etimoloģiju, toreiz secināju, ka tas cēlies no at+pisties; at no vārda "atšujies", kas jau pats par sevi bija ļoti nepieklājīgs, un pisties, kas bija tik rupji, ka es to nekad pat nebiju izrunājusi.

Kādu vakaru aptuveni pēc 20 gadiem pie manis atnāca draudzene. Kā jau tas normāli notiek, kad sen neredzējušies draugi satiekas, vienā brīdī viņa sāka skatīties telefonā. Ievēroju, ka uz viņas telefona ir uzlīme ar smaidošu saulīti, virs kuras krāsainiem burtiem rakstīts ATPISIES. "Stilīga uzlīme, kur tādu dabūji?" Tas esot Roja Rodžera dizains. Gribējusi pasūtīt ATPISIES kreklu, bet beigās tomēr nosliekusies par labu uzlīmei. Es Rojam Rodžeram pārstāju sekot Instagramā pēc tam, kad viņš storijā apgalvoja, ka cilvēki, kuri pirms ēšanas trauciņā nesamaisa krējumu, būtu jāliek cietumā. Pēkšņi draudzene noplēsa savu uzlīmi, paņēma manu telefonu un pielīmēja to uz vāciņa. Tā uzlīme viņai tomēr liekot justies neērti, it sevišķi darbā, kur jāsatiek ļoti daudz cilvēku. Viņas darba pienākums ir pret šiem cilvēkiem izturēties ļoti laipni. Ja es tagad nolieku telefonu ar muti uz leju, sanāk, ka es visiem saku: "Atpisies!" Tostarp mammai. Dzīvē viss nāk atpakaļ.

(Pēc visiem šiem gadiem ar mammu satikām Kārli pie vietējā veikala. Viņš teica, ka mums trijatā kādreiz jāiedzer šampanietis. Visticamāk, tas nekad nenotiks.)

Studiju laikā es dzīvoju vienā dzīvoklī ar Mākslas akadēmijas studentiem. Man viņi nepatika, jo daudz dzēra un bija ārkārtīgi nevīžīgi. Pie viņiem nāca draugi, kas uzvedās skaļi, jo sevišķi skaļi, ja man nākamajā rītā bija agrās lekcijas par diskursa analīzi. Domu kādreiz studēt glezniecību jau sen biju atmetusi, jo mamma vienmēr teica, ka mākslinieki ir nabagi. Nabadzība nebija nekas labs, daudz labāk bija tiem, kuru tētiem bija privātais bizness.

Brīdis, kad sapratu, ka man jātiek prom no šī bohēmas un nekārtības perēkļa (man no tā visa tika vien tas otrais), bija tad, kad ieraudzīju uz virtuves grīdas mētājamies vistas kājiņas kaulu. Aptuveni pusmetra attālumā no miskastes tas tur gulēja. Secināju, ka šie Mākslas akadēmijas studenti ir tik nevīžīgi, ka 1) nevar aiziet līdz miskastei, lai izmestu tajā kaulu, tāpēc meta to no attāluma, un 2) netrāpījuši viņi kaulu atstāja mētājamies turpat uz zemes. Nosolījos sev, ka kādreiz man būs dzīvoklis vienai pašai.

Pēc 10 gadiem man bija. Dzīvojot viena, neradu motivāciju gatavot sev vakariņas un tā vietā apēdu gabalu siera, pāris krabju nūjiņu vai ko tamlīdzīgu tieši no ledusskapja. Kādu vakaru piespiedos izkāpt no gultas, lai aizietu līdz ledusskapim pēc vakariņām. Paņēmu žāvētu vistu vakuumā un vēl vienu aliņu. Kāda jēga likt vistu uz šķīvja, atgriezu paku un apēdu gabalu, stāvot turpat pie ledusskapja. Miskaste atradās virtuves otrā galā. Mani neciešamie dzīvokļa biedri, no kuriem tad jau biju tikusi vaļā, pazaudēja miskastes vāku, kamēr es biju darba komandējumā ārzemēs. Kur var dzīvoklī pazaudēt miskastes vāku?! Atstāj viņus vienus bez uzraudzības uz nedēļu, un... Lai gan tagad, bez vāka, miskastē lietas varēja iemest pat vieglāk. Man rokās bija vistas kauls, un es to metu. Kauls piezemējas uz grīdas apmēram pusmetra attālumā no miskastes. Nebija spēka aiziet to pacelt. Es biju pārāk slinka, pārāk nogurusi, pārāk sadzērusies, stulba, nepareiza un pārāk liela neveiksminiece, lai ietu celt vistas kaulu. Tas būtu līkums trajektorijā atpakaļ uz gultu.

Tā nu arī kauls uz grīdas atnāca atpakaļ manā dzīvē.

Antidepresanti bija vienīgais variants. Biju kārtīgi izlasījusi zāļu lietošanas instrukciju. Ja piepildīsies visas iespējamās blakusparādības, dzīve būs vēl sliktāka. Tomēr ārsts teica, ka visbiežāk cilvēkiem sākumā ir vienkārši slikta dūša. Zāles jālieto no rīta. Sāku jaunu dienu un jaunu dzīvi. Pagatavoju veselīgas brokastis un pēc tam iedzēru tableti. Galvenais ir nevemt, neizvemt savu laimes tabletīti, neizvemt cerību, ka kļūs labāk. Taisījos uz darbu. Sāka spiest kuņģi. Nē, nekā nebija, nevemšu. Sāka reibt galva, un mute piepildījās siekalām. Galvenais ir nevemt...

Turpat izlietnē, pie kuras centos aizkrāsot sejas traģisko stāvokli, veselīgās brokastis ar visu tableti atnāca atpakaļ.

Reiz internetā pasūtīju kreklu, uz kura bija izšūts kaķis. Dzīvnieks bija smuks, bet pats krekls izskatījās tizli. Gribēju preci atdot atpakaļ, bet tai nebija pievienota preču atgriešanas veidlapa. Uzrakstīju viņiem dusmīgu e-pastu. Viņi neko neatbildēja. Toties naudu atpakaļ ieskaitīja.

Reiz mani pameta puisis. Uzrakstīju viņam dusmīgu e-pastu. Saglabāju pie melnrakstiem. Uzrakstīju mīļu e-pastu. Nosūtīju. Puisis atnāca atpakaļ.

Reiz ievēroju, ka man jau kādu laiku ir pazudis seksdraivs. Puisis bija mīļš un ļoti centās, bet no sevis es sagaidīju vairāk. Sapratu, ka pie visa vainīgi ir gadiem dzertie antidepresanti. Aizgāju pie ārsta un teicu, ka laiks zāles mest pie malas, jo dzīve man tagad ir laba: puisis stabils, mīļš un cenšas.

"Izklausās, ka jums ir ļoti labs atbalsta tīkls," secināja ārsts un deva norādes, kā pareizi un pakāpeniski pārtraukt zāļu lietošanu.

Biju kārtīgi izlasījusi par zāļu atcelšanas sindromu. Visas blakusparādības piepildījās: galvas reiboņi, bezmiegs, svīšana un koncentrēšanās grūtības seksdraivam nekādi nepalīdzēja.

Tad puisis mani pameta. Seksdraivs uzreiz atnāca atpakaļ.

Arī depresija atnāca atpakaļ.

Skolas gados lasīju žurnālu "Sīrups". Slavenību ziņu lappusītē izlasīju, ka Kailija Minoga sev nolīgusi cilvēku, kura vienīgais darba pienākums ir atgādināt viņai, ka jāpaēd. Kā gan cilvēks var nepamanīt, ka gribas ēst? Man Kailija Minoga nekad nebija patikusi.

Apmēram 20 gadu vēlāk kādu vakaru pirms gulētiešanas viena pati sēdēju gultā un nevarēju saprast, vai esmu patiesi nomākta vai izsalkuma nomākta. Mēģināju atcerēties, ko šodien esmu ēdusi. Saskaitīju četras kafijas un pāris krabju nūjiņu. Ja vien blakus būtu bijis cilvēks, kurš atgādinātu, ka jāpaēd...

Dzīvē viss nāk atpakaļ.