Pie upes un šķūnītī – kā divi varmākas aktrises Ingas Tropas dzīvē atstāja dziļas brūces  (13)

Tagad Jaunā Rīgas teātra aktrisei Ingai Tropai ir 38 gadi, aiz muguras daļa dzīves, kas dažbrīd aizvadīta līdzīgi spokam, kurš it kā ir priecīgs un dzīvo normālu dzīvi, bet dažbrīd ietīts depresijas žņaugos – tik dziļi, ka pat raisījušās domas par šīs pasaules pamešanu. Nāca glābējs – māksla, laikam jau dzimtā mantots radošums un milzu spēka atrašana sevī, lai stātos pretī varmāku izdarītajam.

Inga četru un piecu gadu vecumā piedzīvoja seksuālu vardarbību no pazīstamiem cilvēkiem. Ir pagājuši daudzi gadi, un tikai nesen viņa bija gatava par to runāt skaļi, atbrīvojoties no vainas sajūtas, bailēm un milzīgās atbildības – pasargāt sev tuvos cilvēkus. Ar Ingu tiekamies teātrī, viņas grimētavā. Simboliski, jo tieši māksla arī palīdzēja viņai sevis dziedināšanas procesā. Inga mani sagaida Zemessardzes formas tērpā – pirms tam esot intervēta saistībā ar gaidāmajiem valsts svētkiem. Viņa uzreiz piedāvā pāriet uz "tu", iekārtojas dīvānā, aiz kura pie sienas izvietots liels mākslas darbs. Māksla – kā sargātāja, glābēja, virzītājspēks. Mūsu saruna raisās viegli, viņa ir ļoti atklāta un par notikušo runā mierīgi, pārliecinoši un ar lielu apņēmību šiem diviem cilvēkiem likt atbildēt par saviem nodarījumiem.

Šis Ingas pieredzes stāsts papildina "Centra Dardedze" sākto kampaņu "Lasi starp rindiņām" ar atgādinājumu vecākiem – seksuālu izmantošanu var piedzīvot jebkurš bērns, bet mēs katrs varam rīkoties, lai šos riskus mazinātu. Lai to novērstu, tie jāpazīst un par tiem jārunā. Tieši tā! Jārunā! Inga to arī dara.

Kas notika ar mazo meitenīti

Inga dzīvoja mazpilsētā kopā ar saviem vecākiem, jaunāko māsu, un turpat netālu bija arī omītes, viens opis. Tētis bija policists, mamma – skolotāja. Kā atzīst Inga: "Mana ģimene vienmēr bijusi klātesoša. Protams, vēl smagāks pieredzes stāsts būtu, ja man nebūtu ģimenes vai tā būtu nelabvēlīga. Taču tas bija laiks pirms Latvijas neatkarības atgūšanas. Par tādām tēmām kā seksuālā vardarbība, terapija, rehabilitācija, kā saprast dažādas krīzes, nerunāja. Fons bija apgrūtinošs. Ja es jau toreiz būtu apzinājusies un runājusi par to, kas ar mani notika, man nebūtu jāslēpjas, nebūtu jāmēģina to aizmirst, norakt. Pieļauju, ka ātrāk lietas būtu atrisinātas, nevis atstātas uz vēlāku laiku. Esmu par to, ka pagātni nevajag vilkt līdzi, bet ir tomēr procesi, tostarp vardarbība, kurus nevari vienkārši aprakt un cerēt, ka tas kaut kā atrisināsies. Diemžēl tā tas nenotiek. Jo ilgāks laiks paiet, jo smagāk aizturētās un neizdzīvotās emocijas nomāc, tās kā maisā īleni sāk spiesties uz āru, līdz sāc saprast – lai gan prāts ir izveidojis dažādas amnēzijas, neatrisināto emociju samudžinājums ir kļuvis tikai lielāks, tik liels, ka tā tālāk dzīvot vairs nav iespējams, tāpēc kādā brīdī jāsāk to risināt. Lai atgūtu savu iekšējo veselumu, līdzsvaru un mieru, lai spētu atkal pilnvērtīgi dzīvot tālāk."

Termins "seksuālā vardarbība" katram var raisīt savus priekšstatus. To pamanījusi arī Inga, komunicējot ar citiem cilvēkiem, un stāsti esot dažādi. Dažs varbūt kādu no tiem pat var censties apšaubīt, sak: "Tiešām seksuālā vardarbība?" Jā, tai ir dažādas sejas. "Vienam tas būs reāls akts, bet citam – tētis, kurš paņem bērnu klēpī, esot uzbudinājuma stāvoklī. Vai gadījums, ko man atstāstīja, – septiņus gadus veca meitene kaila mazgājas vannā, bet blakus sēž tētis un skatās uz viņu. Vai citas sievietes stāsts, kad viņas krietni vecākais brālēns, it kā spēlējoties un veicot izpēti, aizskāra viņas dzimumorgānus, turklāt eksperimentējot makstī bāza dažādus priekšmetus. Un no seksuālās vardarbības cieš arī zēni, tie nereti ir vēl smagāku seku stāsti, jo, pēc policistu un speciālistu teiktā, vīrieši atšķirībā no sievietēm izvairās par to runāt. Viņi laika gaitā izdara pašnāvību vai nodzeras, nonarkojas. Mans gadījums nav no vieglākajiem.

"Pirmajā epizodē es vispār neko nesapratu. Gājām ar radu onkuli pastaigā pa mūsu lauku vietām, gar Aivieksti. Tikai vienā brīdī sāka šķist jocīgi, kad viņš teica: "Paejam vēl tālāk." Kā bērns es varbūt pat iebildu – labāk ejam atpakaļ. Un tad viss notika ļoti strauji."