Kā, kur un kāpēc gadās, ka mīlējamies zem klajas debess?

Kā, kur un kāpēc gadās, ka mīlējamies zem klajas debess? Vai mums nebija citur, kur iet? Tā gribējās, ka nevarējām paciesties? Varbūt speciāli ieplānojām šo pasākumu, lai kaisle abiem norauj jumtu tur, kur jumta nemaz nav? Kādas debesis bija virs Zeldas pagājušajā tūkstošgadē un kādas – šajā? Vai divdesmitgadīgai mīlēties pie ezera ir tas pats, kas 50 gadu vecumā beidzot piepildīt sapni par seksu klusā meža ezeriņā tieši ūdenī? Zelda mazliet pastāstīs. Iespējams, kādu arī iedrošinās.

Katrā desmitgadē, domājams, ir atšķirīgas mīlēšanās vietas ārpus tradicionālās gultas. Vecvecmāmiņas gan jau atcerētos pļavas, siena zārdus, šķūnīšus un klētiņas, bet laiki mainās. Pirms gadiem 35+ ar žigulīti droši varēja iebraukt nomaļā meža celiņā un nebaidīties no 1) citiem žigulistiem, jo to bija maz, 2) skrējējiem/velobraucējiem, jo tas nebija populāri, 3) novērošanas kamerām un droniem, jo tādu vienkārši nebija.

Un, ja nu kāds tomēr pietuvojās un redzēja kaut ko ne to, tad iespējamība, ka svešais to uzfilmēs vai nobildēs, bija ļoooti niecīga. Tagad? Puslīdz droši to darīt ir tikai savā privātīpašumā (bet ja nu drons filmē kaimiņa laukus un mēs arī tiekam kadrā?), vai tālos laukos (tur atkal tie lāči). Tad skatījāmies pa labi un pa kreisi, tagad – uz stabiem un kokiem (vai nav kameras) un debesīs (vai nelido policijas drons).

Bet vienalga, kurš gadsimts, mums gribas adrenalīnu. Dažādību. Neparastumu. Vai arī tā gribas, ka netiekam līdz mājām, kur gaida ierastā guļvieta. Lai arī ir risks kļūt par tādiem kā sabiedriskās morāles grāvējiem, kaislīgi un drosmīgi pārīši neatteiksies no iespējas samīlēt vienam otru tur, kur parasti to nedara. Turklāt spilgtākie brīži iespiežas atmiņā, vēl daudzus gadus pēc tam raisot viegli uzvelkošas trīsas un smaidu.