video zvans, vecmamma, mazmeita, digitālās tehnologījas
Foto: Shutterstock
Ja reiz vajadzēja soļot uz pastu, lai radiem uz ārzemēm aizsūtītu ar roku rakstīto vēstuli, vai arī zvana laikā skaitīt minūtes, lai zvans neizvērstos rēķinā, no kura acis izspiedīsies izbrīnā, nu viss ir vienkāršāk par vienkāršu – skārienjutīgajā telefonā lejupielādē aplikāciju un zvani, kad un cik ilgi vēlies, uz jebkuru vietu pasaulē. Un tomēr aizvien ir daļa sabiedrības, kas raksta vēstuli ar roku un dažu minūšu laikā ar radiem cenšas izrunāt pašu svarīgāko.

Par mentoru digitālo rīku apguvē ģimenes lokā Latvijas Kultūras akadēmijas 1. kursa studente Diāna Mierture kļuva, jau būdama pusaudze. Tas bija laiks, kad vecvecāki iegādājās savus pirmos datorus un vēlāk arī skārienjutīgos telefonus. Savā dzīvē iekļaut jaunmodīgās ierīces viņi nebija jāpierunā. Diāna pat atklāj, ka daudz grūtāk klājies ar viņas mammu, kas vēl gana ilgi uzskatīja, ka "podziņtelefons" sniedz visu, kas vien nepieciešams, – piezvanīt var, aizsūtīt īsziņu var. Ko gan vēl var gribēt? Taču, kad apjaustas priekšrocības, atpakaļ ceļa vairs nav bijis. "Šobrīd mamma saka, ka vairs nevar iedomāties dzīvi bez skārienjutīgā telefona, un vispār nesaprot, kā agrāk kaut ko varēja izdarīt," Diāna stāsta.

Līdzīgi bijis arī ar vecvecākiem. Kad sapratuši, kādas priekšrocības viedtālruņi sniedz, vairs nav bijis jautājumu par to, vai tos vajag, bet gan – kā lietot?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!