Zvani par brīvu, pēc tam e-pakalpojumi. Senioriem citas prioritātes digitālajās prasmēs nekā valstij

Par mentoru digitālo rīku apguvē ģimenes lokā Latvijas Kultūras akadēmijas 1. kursa studente Diāna Mierture kļuva, jau būdama pusaudze. Tas bija laiks, kad vecvecāki iegādājās savus pirmos datorus un vēlāk arī skārienjutīgos telefonus. Savā dzīvē iekļaut jaunmodīgās ierīces viņi nebija jāpierunā. Diāna pat atklāj, ka daudz grūtāk klājies ar viņas mammu, kas vēl gana ilgi uzskatīja, ka "podziņtelefons" sniedz visu, kas vien nepieciešams, – piezvanīt var, aizsūtīt īsziņu var. Ko gan vēl var gribēt? Taču, kad apjaustas priekšrocības, atpakaļ ceļa vairs nav bijis. "Šobrīd mamma saka, ka vairs nevar iedomāties dzīvi bez skārienjutīgā telefona, un vispār nesaprot, kā agrāk kaut ko varēja izdarīt," Diāna stāsta.

Līdzīgi bijis arī ar vecvecākiem. Kad sapratuši, kādas priekšrocības viedtālruņi sniedz, vairs nav bijis jautājumu par to, vai tos vajag, bet gan – kā lietot?

Vecvecāki visvairāk novērtē tieši lietotni "WhatsApp", kur iespējams par brīvu sazināties ar radiniekiem un paziņām ārzemēs. Iepriekš šo iespēju viņi sev atļāva reti, jo tarifs par zvaniem ir augsts. Lētāks, taču daudz ilgāks process tolaik bijis vēstuļu sūtīšana. Turklāt "WhatsApp" dod iespēju ne tikai sazvanīties, bet arī apmainīties bildēm un video, tātad komunicēt ar saviem mīļajiem un būt informētiem par to, kas notiek viņu dzīvē.

"Visā līdzšinējā palīdzēšanas praksē esmu sapratusi, ka ne vienmēr seniori paši vēlas kaut ko iemācīties. Galvenais, lai tiek atrisināta problēma. Piemēram, kad stāstu – lai netērētu mobilos datus, tos, kad telefons netiek lietots, var izslēgt, saņemu atbildi: "Nē, lai ir! Kā es pēc tam to pogu atradīšu, lai ieslēgtu?" skaidro Diāna. Aiz šādas reakcijas savā ziņā slēpjas bailes, un Diāna atzīst, ka tas ir tikai pašsaprotami – ja cilvēks nepārzina šo vidi, viņš pret to jutīs bijību. "Pilnīgi viņus saprotu, jo lielāko laiku savas dzīves viņi ir dzīvojuši ar radio, laikrakstiem, podziņtelefoniem, bet te pēkšņi ir telefons, kur viss jāvada, pieskaroties ar pirkstu. Mums šķiet pašsaprotami, ka tiem pieskārieniem pie ekrāna jābūt viegliem, nepiespiestiem, bet viņiem ne, un bieži viņi spēcīgi piespiež un ilgi tur pirkstu."

Lai bailes par nezināmo mazinātu, Diāna visu cenšas paskaidrot. Jautājumu no vecvecākiem nav mazums: sākot no tā, kā instalēt un atinstalēt aplikācijas, kā īsti lietot "YouTube", kā "Facebook" un "Google", līdz pat tam, kā uztaisīt ekrānuzņēmumu vai izmantot kodu kalkulatoru un iesniegt deklarāciju. "Vienmēr ne tikai atrisinu problēmu, bet arī parādu, kā viņi to varēs izdarīt paši. Reiz bija gadījums, kad vecvecāki, kas dzīvo laukos, gaidīja mani aptuveni mēnesi, lai saviem radiem ārzemēs nosūtītu bildi "WhatsApp", jo paši nezināja, kā to izdarīt."

Grūtākais ir tieši pats sākums, pārliecināta ir Diāna. Ierīce tik tikko iegūta, un viss ir nezināms. Tad pat tādas darbības kā piezvanīšana kādam šķiet sarežģītas. Tieši šajā brīdī svarīgi būt pacietīgam un savām omītēm un opīšiem lēnām, vairākas reizes pēc kārtas izskaidrot visus darāmos soļus. "Un pēc tam pašiem jādod iespēja visu izdarīt mūsu klātbūtnē, lai viņi iegaumētu, kā tas jādara," Diāna saka. Viņa atzīst, ka, augot vecvecāku zināšanām digitālo ierīču pasaulē, arī viņu jautājumi kļūst arvien sarežģītāki, un nereti Diāna attopas, ka arī pati līdz galam vēl nezina atbildi uz tiem.

Diānai ir padomā vēl kāda ideja – iemācīt vecvecākiem no laukiem, kā rīkoties ar GPS, "Google Maps" vai citu navigācijas programmu, lai atvieglotu ciemošanās reizes Rīgā.

Ģirts Edvarts Stepiņš, multimediju, 3D tehnoloģijas un datorspēļu veidošanas pasniedzējs Ventspils Digitālajā centrā un Liepājas Universitātes Jauno mediju nodaļā, norāda, ka spēja izmantot GPS un navigācijas aplikācijas ir vitāli svarīga prasme, kas cilvēkiem būtiski ietaupa laiku, taču arī pietiekami piņķerīga lieta, lai to iemācītos cilvēks, kas ar digitālo pasauli ir uz "jūs". "Tur ir vajadzīgs treniņš – nevari vienkārši pateikt, kā tā jālieto. Tā ir praktiska lieta, kura jātrenē, sākumā vienkārši aizbraucot uz kādu vietu turpat dzīvesvietas tuvumā, izmantojot navigāciju."

Ģirts ikdienā strādā ar tehnoloģiju nepārzinātājiem – bērniem, pedagogiem, kas iepriekš nav strādājuši digitālajā vidē, arī senioriem. Viņš skaidro, ka vecāka gadagājuma cilvēku bijība pret tehnoloģijām ir tikai pašsaprotama, jo cilvēkam nav nojausmas, kā ar tām rīkoties, ir bailes izdarīt kaut ko neatgriezenisku, piemēram, saplēst ierīci, un šie cilvēki gluži vienkārši nezina, ko šīs tehnoloģijas spēj piedāvāt. "Jaunieši rāda to, ko viņi dara, tomēr, ja parādām vecam cilvēkam datorspēles, kas mums sagādā prieku, viņš, visticamāk, teiks, ka tas ir pilnīgs un absolūts sviests. Ar šiem cilvēkiem strādājot, zinu, ka vecākiem cilvēkiem patīk izmantot forumus, kur sarakstīties ar citiem un dalīties ar zināšanām, – šī "pasaule" viņiem ir kaut kas ļoti interesants."

Tādēļ pašam jaunietim svarīgi iekāpt apmācāmā cilvēka kurpēs, jānoskaidro, kas tieši viņu digitālajā pasaulē interesē, pastāstīt par iespējām, jo internets un viedierīces ir arī vieta pašrealizācijai. Tas ir ļoti svarīgi – ja tehnoloģijas tiks lietotas ar interesi, to apguve kļūs daudz vienkāršāka.

Taču, lai nokļūtu līdz brīdim, kad digitālā vide šķiet droša un kaut ko "sačakarēt" nemaz nav tik vienkārši, cilvēkam jārada pārliecība, ka viņš visu spēj kontrolēt un 95 procentos gadījumu veiktās darbības ierīcēs nav neatgriezeniskas. "Pati svarīgākā lieta – lai cilvēks zina, kā ierīcē tikt uz sākumu. Piemēram, iemācīt, ka telefonā ir poga, kas pilda funkciju, lai atgrieztos sākuma ekrānā, restartēšanu u. tml. Kad cilvēks to ir iekalis, tad par tehnoloģiju jau ir daudz lielāka skaidrība un var sākties eksperimentēšana," skaidro eksperts.

Tālāk jāsāk senioru izglītošana par to, kas ir tās dažas riskantās lietas internetā. Piemēram, skaidrojot, ka internets galvenokārt pilda izklaides funkciju, tieši tādēļ nereti, lai tiktu klāt meklētajai informācijai, vispirms jāizburas cauri neskaitāmām reklāmām. "Var būt grūti tikt cauri reklāmām, ja viņiem nav pieredzes un zināšanu," stāsta Ģirts. Viņš iesaka digitālo pasauli skaidrot caur metaforām, piemēram: internets ir bibliotēka kopā ar žurnālu stendu – ir dažādas stulbas reklāmas, taču aiz visa tā – ļoti vērtīga informācija.

Noteikti jāpaskaidro, ka arī internetā klejo vīrusi. Tādēļ vislabāk lietot tieši aplikācijas, piemēram, "Facebook" izmantot nevis pārlūkā, bet lejupielādēt aplikāciju, jo tā riski telefonā "ievazāt" vīrusus ir daudz mazāki. Tāpat vecāka gadagājuma cilvēki jāinformē par to, kādus riskus nes arvien jaunās tehnoloģijas: "Esmu savai vecmammai stāstījis – ja zvana "Ģirts un balss arī ir kā Ģirtam, taču tomēr līdz galam pēc viņa neskan, tad, visticamāk, tas nav Ģirts". Un tas vēl vairāk biedē, jo mākslīgā intelekta tehnoloģijas jau ir reāls drauds."

Valsts aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Digitālās iesaistes un prasmju nodaļas vadītāja Liene Priede stāsta, ka 2021. gadā veiktajā pētījumā tik tiešām redzams, ka pašiem senioriem visnoderīgākās iespējas digitālajās ierīcēs šķiet aplikācijas, kas ļauj sazināties ar paziņām un mīļajiem. "Tā ir saziņa ar radiem un draugiem. Iespējams, mazbērni pārcēlušies uz citu valsti vai aizbraukuši studēt uz citu valsti, vai arī ģimenes dzīvo dažādos Latvijas novados un ērtākais veids, kā sazināties, ir "WhatsApp". Mēs šo aplikāciju izmantojam diendienā, un mums tā šķiet pašsaprotama, taču senioriem bieži ir podziņtelefons un viņi pat nenojauš, ka ir šāda iespēja. Tāpat viņi norāda, ka svarīga ir "Facebook" aplikācija. Viņiem patīk skatīties, kādas bildes citi salikuši, un arī pašiem patīk padižoties, ka māk ielikt bildes vai atrādīt, kādās ekskursijās ir aizbraukuši. Tikai pēc tam nāk internetbanka, rēķinu apmaksa un citi pakalpojumi."

Lai arī seniori prasmi izmantot e-pakalpojumus atzīst kā sekundāru, tieši šīs prasmes jāattīsta visiem Latvijas iedzīvotājiem. Pagājušā gada digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksa dati liecina, ka tikai 51 procentam Latvijas iedzīvotāju ir digitālās pamatprasmes, taču plānots, ka šis rādītājs tiks palielināts līdz 80 procentiem. "Pakalpojumi, kurus izmantojam ikdienā, piemēram, rēķinu apmaksa, internetbankas lietošana, mums šķiet elementāri, taču senioriem tas tik vienkārši nav. Turklāt bieži vien šī problēma nav tikai senioriem, bet arī daudz jaunākiem cilvēkiem. Tā vietā viņi dodas uz pastu, kas mazākos pagastos bieži ir slēgts. Lai nebūtu jātērē laiks kaut kur doties un pakalpojumu varētu saņemt mājās, ir svarīgi attīstīt digitālās prasmes. Protams, ir iespēja visu nokārtot klātienē, taču lielāko daļu mēs varam veikt arī tiešsaistē, un pakalpojumu klāsts tiešsaistē tikai pieaugs."

Lai šīs prasmes attīstītu, VARAM uzsākusi projektu, kura laikā līdz 2026. gada 30. aprīlim tiks dota iespēja apgūt digitālo pakalpojumu prasmes un iespējas vecuma grupā no 16 līdz 74 gadiem visā Latvijā. "Mērķauditorija ir liela, taču galvenokārt vēlamies iesaistīt tieši seniorus un cilvēkus ar invaliditāti. Projekta laikā plānots paaugstināt tieši cilvēka pašapkalpošanās digitālās prasmes, nevis apgūt "Word" vai "Exel" programmas. Mērķis – lai iedzīvotājs var ieslēgt datoru, sazināties ar tuviniekiem, atrast informāciju, kur piezvanīt un kādus pakalpojumus saņemt tiešsaistē," stāsta VARAM pārstāve. Apmācības plānots īstenot visā Latvijas teritorijā.

Priede atzinīgi vērtē jauniešu lomu vecvecāku digitālo prasmju veicināšanā, taču viņas pieredze rāda, ka bieži vien šķērslis sadarbībai ir gaužām vienkāršs – jaunieši visu vēlas parādīt pēc iespējas ātrāk, taču vecāka gadagājuma cilvēkiem prasmēm, kuras jaunietis spēj apgūt trīs minūšu laikā, vajadzīgas 30 minūtes.

Turklāt brīdī, kad tiek skaidrotas iespējas e-pakalpojumu vidē, nedrīkst aizmirst arī par iespējamiem riskiem un kiberdrošības jautājumu. "Ir viens skaudrs piemērs – cilvēks gados saņēma informāciju e-pastā: ja noteiktā kontā tiks iemaksāti 1000 eiro, viņam tiks pārskaitīts miljons. Viņu brīdināja par to, ka tā ir krāpniecība, taču viņš tik ļoti bija ieņēmis galvā, ka dabūs miljonu, ka paņēma kredītu un iemaksāja 1000 eiro. Situācija, protams, beidzās ar to, ka visa nauda bija pazudusi," skaidro Priede.

Projekta "Digitāli kopā" raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.