Šo rakstu, atbilstoši žanra kanoniem, vajadzētu sākt ar vārdiem: labdien, mani sauc Irina, esmu izvarotāja. Automātiskais pareizrakstības pārbaudes rīks krievu valodā vārdu "izvarotāja" pasvītro ar sarkanu, it kā tāda vārda nebūtu. Jo tiek uzskatīts, ka sieviete nevar izvarot vīrieti. Tomēr, iedziļinoties jautājumos par vardarbību tuvās attiecībās, aptvēru, ka es pati ilgus gadus esmu bijusi varmāka, proti, pret saviem partneriem pielietoju seksuālo un, iespējams, psiholoģisko vardarbību. Sākumā nošausminājos un nenoticēju. Pēc tam pajautāju vienam no vīriešiem, kas varētu būt cietis no manis. Atbilde bija apstiprinoša: "Jā, Irina, tas izskatījās pēc vardarbības."
Visu mūžu esmu uzskatījusi sevi par labu cilvēku: man ir jauks raksturs, patīkams komunikācijas veids, es mīlu cilvēkus un cienu personiskās robežas. Man nav nekā kopīga ar to "izvarotājas" tēlu, kādu varētu uzburt iztēle. Jā, arī daudzi vīrieši, kas nekad nav uzbrukuši sievietēm tumšās vārtrūmēs, nav izmantojuši viņu ievainojamo stāvokli un nav apmierinājuši savas vajadzības pēc skaidri pateikta "Nē!", varētu domāt, ka viņi nav rīkojušies seksuāli vardarbīgi. Taču tā nav.
Vardarbība – tā nav tikai klaja agresija. Vardarbība var slēpties aiz "rotaļīguma" un pat "maiguma": "Es tev došu mīlestību!"
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
