Golubovu ģimene: Atgriešanās dzimtenē bija mūsu labākais lēmums  (2)

Golubovu ģimene devās uz Apvienoto Karalisti 2012. gadā. Turpinoties globālajai ekonomiskajai krīzei, Aleksandrs un Sandra meklēja labākas dzīves un darba iespējas, lai nodrošinātu stabilāku un drošāku nākotni sev un saviem bērniem. Apvienotā Karaliste tolaik tika uzskatīta par valsti, kas varētu piedāvāt labākas iespējas gan karjerai, gan izglītībai.

Sākotnēji Golubovu ģimene apmetās pie Sandras labākās draudzenes, kura dzīvoja Pīterboro pilsētā. Pēc tam viņiem izdevās pārvākties uz savu mājokli turpat Pīterboro.

Aleksandrs sāka strādāt kompānijas "Amazon" loģistikas centrā. Viņš bija iesaistīts dažādos darbos, tostarp iekšējās loģistikas organizēšanā. Darbs loģistikas centrā prasīja lielu fizisko piepūli un izturību. Aleksandram nācās strādāt arī nakts maiņās. Tas ievērojami ietekmēja ģimenes dzīvi. Pēc nakts maiņas viņam vajadzēja atgriezties mājās, lai bērnus aizvestu uz skolu, pēc tam pašam atpūsties dažas stundas, un atkal doties pakaļ bērniem uz skolu, bet tad atkal uz darbu. Šāds grafiks prasīja no viņa lielu fizisko un emocionālo piepūli, kā arī laika koordinēšanu ar sievas darba grafiku, lai nodrošinātu, ka vienmēr kāds ir kopā ar bērniem​​, jo Anglijā ir stingri noteikumi attiecībā uz bērnu pieskatīšanu. Bērni nevar doties vieni uz skolu līdz 12 gadu vecumam, bet naktī atrasties mājās vieni līdz pat 16 gadu vecumam. Tas radīja papildu izaicinājumus ģimenes dzīves organizēšanā un kopējās dzīves kvalitātes uzturēšanā.

Aleksandrs uzskatīja, ka darbs "Amazon" loģistikas centrā nebija viņa aicinājums, tādēļ sāka apsvērt iespēju turpināt studijas. Viņš devās uz Kembridžas Universitātes atvērto durvju dienu ar mērķi iestāties maģistrantūrā. Taču Aleksandra vecums – nedaudz virs 30 gadiem – kļuva par šķērsli, jo tas nozīmēja, ka viņam par studijām būtu jāmaksā pašam. Tādēļ viņš nolēma meklēt citas iespējas​​.

Par spīti grūtībām Golubovu ģimene kopumā veiksmīgi integrējās Anglijā. Īpaši labi izdevās iejusties bērniem, kas viegli apguva valodu un pielāgojās jaunajai videi. Sandra apguva angļu valodu ceturtajā līmenī vietējā Pīterboro koledžā, lai varētu iekļauties darba tirgū. Pirms došanās uz Angliju viņa bija ieguvusi sociālā rehabilitētāja izglītību Rēzeknes Augstskolā. Anglijā viņa nostrādāja divus gadus neiroloģijas centrā Pīterboro. Darbs bija emocionāli un fiziski grūts, jo viņa aprūpēja pacientus ar dažādām smagām veselības problēmām.

Golubovu ģimene uzturēja saikni ar Latviju, viesojoties Latvijā un uzņemot pie sevis radus. Šajā laikā, kad vēl nebija tik izplatīti tādi tiešsaistes komunikācijas līdzekļi kā "WhatsApp", ģimene izmantoja e-pastus, lai sazinātos ar radiniekiem un draugiem Latvijā. Šāda veida komunikācija palīdzēja viņiem saglabāt ciešas saites ar Latviju un uzturēt kontaktu ar tuviniekiem, neskatoties uz attālumu​​.

Savukārt ģimenes lēmums atgriezties Latvijā bija balstīts uz vairākiem faktoriem, kas sakrājās laika gaitā. Pirmkārt, finansiālie apstākļi Lielbritānijā kļuva grūtāki – algas nepieauga, bet izdevumi, ieskaitot īres maksu un komunālos maksājumus, kļuva arvien lielāki.

Taču izšķirošais iemesls atgriezties Latvijā bija neapmierinātība ar izglītības sistēmu Anglijā, īpaši sākumskolas un pamatskolas līmenī. Aleksandrs norāda, ka izglītības līmenis valsts skolās Anglijā, viņaprāt, ir ārkārtīgi zems. Taču ģimenei bija svarīgi nodrošināt saviem bērniem kvalitatīvu izglītību, kas joprojām bez maksas ir pieejama Latvijā.

Papildus tam Golubovu ģimeni neapmierināja arī veselības aprūpes sistēma. Viņi saskārās ar problēmām, piemēram, garām rindām pie ārstiem, kas dažkārt varēja ilgt pat 12 stundas​​. Golubovu ģimeni neapmierināja arī ierobežotās iespējas būt pie dabas, sēņot un ogot vai vienkārši doties pastaigās. Vienīgā pieejamā atpūta dabā Pīterboro pilsētā bija parks, uz kuru bija jāmēro garš ceļš ar sabiedrisko transportu.

Plānojot atgriešanos Latvijā, Golubovu ģimene iegādājās dzīvokli Liepā. Pirms došanās uz Angliju ģimene dzīvoja netālu – Sandras dzimtajās Cēsīs. Tas bija svarīgs solis viņu atgriešanās procesā, jo nodrošināja stabilu un pastāvīgu mājokli, kurā viņi varēja sākt savu jauno dzīvi Latvijā.

Pēc atgriešanās Aleksandrs centās atrast savā profesijā atbilstošu pozīciju, bet saprata, ka ir zaudējis saikni ar Latvijas darba tirgu. Viņš aktīvi centās atrast darbu tuvākajā apkaimē – Cēsīs, Valmierā un citviet Vidzemē, bet sastapās ar grūtībām, jo tajā laikā pieprasījums pēc juristiem nebija liels. Viņš arī meklēja darbu, kas saistīts ar nekustamo īpašumu pārvaldīšanu un projektu vadību, bet šīs prasmes nebija pieprasītas.

Situācija mainījās, kad viņam pazvanīja sens draugs, kurš pastāstīja Aleksandram par jurista darba vakanci Valkas novada pašvaldībā. Interesanti, ka Aleksandrs pirms šī zvana pat nezināja, kur precīzi atrodas Valka. Viņš devās uz darba interviju Valkā, kas bija viņa pirmā viesošanās šajā pilsētā. Uzsākot šeit darba gaitas, viņš aptuveni gadu ik dienu mēroja ceļu no Liepas uz Valku, līdz ģimene iegādājās mājokli un pārcēlās dzīvot uz Igaunijas pierobežu.

Kad ģimene atgriezās Latvijā, Golubovu vecākā meita bija septiņus gadus veca un otra meita piecus ar pusi gadus veca, tādēļ dzīvi Anglijā abas atceras ļoti maz. Taču angļu valodas prasmes, ko viņas apguva Anglijā, joprojām ir saglabājušās.

Abas meitenes ātri un veiksmīgi iekļāvās Latvijas izglītības sistēmā. Drīz vien pēc atgriešanās Latvijā Golubovu ģimenē ienāca trešā meitiņa, bet tagad Aleksandrs un Sandra lepojas jau ar piecām atvasēm. "Bērni ir ļoti radoši un sportiski. Vecākā meita Sofija apmeklē mākslas un sporta skolas. Loreta ir galvenais sportists – dzimis sprinteris. Madara ir mūsu galvenā mūzikas dvēselīte, apmeklē mūzikas skolu un gatavojas kļūt par pianisti. Pēteris noteikti kļūs par auto vai motosportistu. Nebaidās no ātruma un ūdens. Emīlija vēl plāno savu nākotni, vērojot vecākās māsas un brāli. Māk pastāvīgi uzkāpt pa trepēm divstāvu gultas otrajā stāvā, ja vecāki nepamana," priecājas vecāki.

Golubovu ģimene ir apmierināta ar savu lēmumu atgriezties Latvijā. Šis lēmums, šķiet, ir bijis pozitīvs solis viņu dzīvē, lai gan sākotnējā pieredze Aleksandram ar darba meklējumiem nebija veiksmīga. Tomēr pēc neatlaidīgiem meklējumiem viss ir atrisinājies. Ģimene novērtē izglītības un medicīnas pieejamību un iespējas karjeras attīstībā. Ļoti būtisks faktors ir iespēja dzīvot tuvu dabai.