Vai pretpoli tiešām pievelkas?

Grūti rast precīzu izcelsmi izteicienam "pretstati pievelkas" (angliski "opposites attract"). Agrīnais teorijas piekritējs bija sociologs Roberts Frensiss Vinčs, kurš 1950. gados pētīja pārus. Viņa pētījumā "The Theory of Complementary Needs in Mate-Selection" izvirzīta teorija, ka mēs visi meklējam īpašības, kuru mums trūkst, un ka ideāls pāris ir tāds, kurā mūsu īpašības papildina viens otru. Tika uzskatīts, ka komplementaritāte padara pāri interesantāku un veido līdzsvarotas attiecības. Piemēram, intraverts izvēlētos ekstravertāku dzīvesbiedru, iespējams, kā veidu, lai gūtu labumu no ekstraverta ietekmes. "Pretstati pievelk" kļuva par izplatītu izteicienu un daudzi piekrita tā patiesumam.

Vairāki pētījumi apliecina, ka cilvēkus piesaista arī sev līdzīgi partneri, ar kuriem ir kopīgas intereses un īpašības. Nesen veiktā pētījumā atklāts, ka vidēji partneri dala apmēram 90 procentus kopīgu iezīmju, tostarp reliģiozo un politisko ideoloģiju, dzīvesveidu (piemēram, uzturs un kaitīgie ieradumi). Bija pat partneri, kas pavada vienādu vai līdzīgu ilgumu pie datora un izdzer tādu pašu ūdens daudzumu dienā. Vairums ir līdzīgi pēc vecuma, etniskās piederības, izglītības, ienākuma līmeņa un, pats galvenais, abiem ir līdzīgas vērtības un pārliecības.

Mūsdienās tiešsaistes tīkli, vietnes un lietotnes, ko daudzi no mums izmanto, lai atrastu draugus un romantiskos partnerus, virza cilvēkus sazināties ar tiem, kuri domā līdzīgi.

Tad kāpēc novecojusī pārliecība, ka pretstati piesaista, joprojām ir tik izplatīta? Tas tāpēc, ka pretstati var piesaistīts viens otru, taču šīs simpātijas bieži vien ir īslaicīgas, ja pārim nav līdzīgu vērtību. Šāda veida attiecības parasti balstās uz īslaicīgu aizraušanos un fizisko ķīmiju, taču tās var neizraisīt mīlestību. Atšķirības var uzšķilt dzirksti, bet ilgtermiņā savstarpējās līdzības ir tās, kas rada apmierinošākās un noturīgākās romantiskās attiecības, tā "Psihology Today" autori.